Rio atmiņas 4. daļa – Olimpiādes sajūta, bailes, zika… opijs nākotnei.

Pati Olimpiādes sajūta

Daudzi jautāja, vai kaut ko no Olimpiādes arī redzēju. Nu, kā? Man acu priekšā visu laiku bija pasaules dārgākie zirgi un pasaules TOP atlēti! Bez zirgiem arī citus sporta veidus redzēju, kas vasaras spēlēs ir ļoti daudz, un sajūtas ķēru. Jo Olimpiskais sapnis ir jāpabauda arī, nevis jādzīvo ar apziņu, ka esmu šādā sapnī. Pats pirmais, kuru ļoti vēlējos redzēt, bija atklāšanas ceremonija. Kuram gan negribas to redzēt? Klātienē to vērot likās sālīti un biļetes tika ātri izķertas. Bija iespēja tikt uz ģenerālmēģinājumu, bet uzsaukums atnāca pa dienas vidu, man internetsanebija, kamēr līdz tam tiku, visas biļetes tika izķertas. Tā man iznāca divas reizes. Visi, kas tika uz to, teicās, ka būšot smuki. Atbrauca mani istabas biedri, un viņi atrada, ka centrā uz lielā ekrāna varēs skatīties. Nolēmām tad arī tur doties.

Pirms tam publiku ar pazīstamiem Brazīliešu skaņdarbiem (vietējiem pazīstamiem) izklaidēja DJ. Viņš ne tikai lika gabalus, bet arī publiku izklaidēja ar bumbām, kas pie kustībām atvērās un aizvērās, izmantoja visādus spīdīgus kociņus, lai veidotos šovs. Tā kā neesmu tusētāja un pa nakts klubiem neblandos, man tas likās interesants veids, kā uzstāties publikas priekšā. Daudziem gabaliem skatītāji dziedāja līdzi. Gabaliem, pie kuriem var dejot sambu, kas to mācēja, dejoja. Likās, ka brazīlim mācēt sambu ir goda lieta. Meitenes, redzot, ka nedejojam, aicināja mūs dejot. Jautrība bija. Cilvēku daudz un pēc karogiem redzam, ka neesam vienīgie ārzemnieki, redzam spāņu un argentīniešu karogus. No selfijstika uztaisījām kātu Latvijas karogam un to vicinām gaisā. Ar mums grib fotografēties. Tur arī iepazīstamies ar Caipirinu, vietējo dzērienu. Pirmajā mirklī garša kā tīrai vodkai. Alkoholu ļoti var just. Sākoties ceremonijai uz lielā ekrāna, cilvēki pamazām apsēžas uz zemes. Arī mēs ar laiku apsēžamies. Kas notika atklāšanas ceremonijā, katrs varēja redzēt, bet daudzām dziesmām dzirdam, kā vairums mums apkārt dzied līdzi. Kad runā Rio mērs, viņu izsvilpj. Acīm redzot, grūti cilvēkiem iet arī šeit, un paradīzes stūra nav nekur. Pie dziesmu gabaliem atkal cilvēki jautri dzied līdzi. Kādu personāžu uz ekrāna sagaida ar ovācijām. Stāstu mēs neizprotam, jo komentē portugāliski, bet viss ir skaisti tāpat.

Kad sākas valstu iesoļošana stadionā, tad katru valsti sagaida ovācijas arī laukumā. Kādā stūrī kāda nācija ir sadzirdama. Emocijas neaprakstāmas. Mēs nekautrējamies uzgavilēt Igaunijai un Lietuvai. Gavilējam, cik varam, kad iesoļo Latvija. Atkal priekšnesumi. Un tad viss. Ejam mājā. Tā pacilāti un jautrā noskaņojumā dodamies uz metro. Cilvēki vēl grib ar mums fočēties un prasa, no kurienes mēs esam. Vienai no latvietēm pavadonis bija kāds vietējais puisis, par kuru nosmējāmies, ka viņš mums ir kā miesas sargs. Parādīja metro staciju un no mums atvadījās.

Biļetes uz spēlēm bija padārgas, un daudzi vietējie teica, ka vienkāršajai tautai biļetes ir par dārgu. Bet mums, brīvprātīgajiem, biļetes dāvināja. Vienreiz orgi vienkārši randomā sūtīja biļeti divām personām uz e-pastiem. Vairums dabūja uz regbiju vai kādu citu mazāk interesējošu sportu. Tad Facebook mājas lapā sākas biļešu maiņas darījumi. Vairums man apkārt gribēja uz jāšanas sportu, jo brīvprātīgie tā vienkārši nevarēja tikt tribīnēs. Man laimīgi tika uz basketbolu. Pēc tam Bruna rīkoja loteriju, kur man krita laimīga loze. Tā kā divi mani dzīvokļa biedri gribēju uz basi, bet varēju ņemt tikai vienu, tad par savu laimestu izvēlējos vēl divas biļetes uz basketbola spēli. Redzēju spēles Francija – Venecuēla un Serbija – Ķīna. Abas vīriešu spēles. Pieļauju, ka ASV spēlēm tribīnes bija pilnas. Bet Parkers arī ir zvaigzne un redzēts vaigā. Neteiktu, ka vietas bija kaut kur pie griestiem, bet ļoti labas, tā teikt, pirmais stāvs. Abās spēlēs tribīnes nebija pilnas un vienās pat satikām brīvprātīgos no Francijas. Abas spēles bija ļoti vēlu, tāpēc nākamā nakts ir tikai 2h garš miegs, lai atkal agri celtos un dotos uz darbu. Bet bija tā vērts, jo tiem, kas vairākus gadus ir gājuši basketbola skolā, basketbols jau ir muguras smadzenēs un asinīs. Olimpiskais basketbols!

Un jā, laime pilnīgi 1:00 naktī ieiet nopirkt maizi, lai būtu rīt vakariņas. Viņiem ir 24h partikas veikali.

Tātad, pabiju ari Rio Centro, kur notika vairums sporta pasākumu. Nē, kamera man uz galvas neuzkrita.

IMG_1346

Tenisa arēna

Arī Bolta uzvaru redzēju dzīvajā. Alma tika pie NOC assistant pozīcijas, un viņas akreditācija ļāva iekļūt visur. Tā kā pirms tam tika nopirktas biļetes, tad brīvajai biļetei meklēja interesentu. Pirmo reizi atteicos, bet otru reizi nospriedu, ka jāaiziet ir, lai gan vēl lauzos, bet tomēr ļāvos. Sporta karalieni Olimpiādē ir jāapskata arī. Tieši tajā dienā Boltam 200m fināls. Kad ierodamies stadionā – notiek lodes grūšana un sievietēm sākas šķēpmešana. Tieši Palameikas grupai. Ievēroju, ka stadiona mešanas sektori nav, kā rāda TV. Līnijas ir tikai divas – Pasaules rekords un kvalifikācijas normatīvs. Gaidot Boltu, nākas noskatīties, kā Madarai neizdodas šķēpu aizmest, kur vajag. Mūs vēl pamērcēja lietus. Neskatoties uz to, ka esam zem nojumes (nu, nesaukšu to par jumtu), lietus uz muguras tiek. Pret prožektoriem visu laiku var redzēt, ka līst tas smalkais, mērcējošais lietus. Lai gan liekas, ka esam augstu, tomēr visu redzam ļoti labi, un esam apsēdušies tur, kur 200m tiks dots starts, lai gan labāk esot sēdēt otrā pusē, kur 200m būs finišs. Līdz tam jau tribīnes ir pilnas un visi gaida finālu. Laiks iet ātri un jau pēc brīža ir Alma ir klāt un saka, ka ir redzējusi Boltu iesildāmies. Un tad saldais ēdiens – Bolta fināls. Viss notiek ātri. Skrējēji izskrien, sasveicinās, vēl iesildās un tad jau stājas uz starta. Starts, un ātri vien ir finišs. Lietus dēļ Boltam neizdodas labot rekordu, bet kārtējo zeltu ir ieguvis.

Viendien Check-in man iedeva biļeti galda tenisam uz 10:00. Tā diena man bija brīvdiena, un es vēlējos izgulēties, nevis doties uz galda tenisu tik agri. Turklāt tās tur tika dotas randomā. Kāds nabags noviebās par biļeti uz vingrošanu.

Pēdējās dienās man izstāstīja, ka ar savu akreditāciju redzēt jāšanas spēles varu gan, bet tad ir jāpārvelk krekls, jo formas kreklā sēdēt tribīnes nedrīkst. Vispār formas tērpā nedrīkst, bet neko neteica, ja pārvilki tikai kreklu. Redzēt konkūru gribējās, bet… sēdēt vairākas stundas +34C tiešā saulē mani nevilināja. Sapratu, ka labāk sēdēt TV istabā un baudīt visu šādi.

Ak, jā! Mums stallī bija TV istaba – brīvs konteiners, kuram bija jābūt piederumu telpai, bet palika pāri. Tur ieveda TV un krēslus, un gājām skatīties, kas notiek 200m attālajā arēnā. Tur vienmēr bija pilns, jo skatījās ne tikai brīvprātīgie, kam nebija ko darīt, bet arī grūmi, komandu pārstāvji, zirgu īpašnieki (arī tādi pa staļļiem klīda) un jātnieki, kas gaidīja, kad tiks uz iesildīšanās laukumu, vai kam viss jau bija galā. Bieži kāds no noguruma un siltuma tur aizsnaudās, kāds vienkārši atpūtās no visiem. Tur vienmēr bija kompānija un rosība. Kad jāšanas sports beidzās, lika citu sporta veidu. Vienreiz, gaidot pienākumus, skatījāmies lauka hokeju. Citu dienu paukošanu. Kādu citu dienu, pierunājot šveicieti nākt palīgā baneri noņemt, sieviešu triatlonu. Arī ēdināšanas teltī bija TV. Viendien, kad jau pašai krekls bija pie muguras piekusis klāt no karstuma, skatījos sieviešu maratonu, un man galva griezās no karstuma drudža, iedomājoties, kā mokās Ilona un Ļena. Kad Olimpiāde beidzās pavisam – visos kanālos bija skats uz Coapcabanas pludmali.

Ļoti, ļoti gribēju tikt uz soļošanu un pakliegt ko Agnesei Pastarei, bet darba dēļ netiku, bet domās biju ar viņu.

Daži mani kolēģi stāstīja, ka tikuši pie biļetēm uz šaušanu vai lauka hokeju. Britiem tā bija goda lieta, jo sieviešu lauka hokeja komanda izcīnīja zeltu.

Man vairāk atmiņā ir palicis, kad apbalvoja trīscīņas medaļniekus. Mums ļāva aiziet un no “aizskatuves” paskatīties. Kā apbalvo, kā veic goda apli. Viens no jātniekiem pat piegāja ļoti tuvu, un redzējām medaļu tuvāk. Lasīju, ka medaļa ir puskilogramu smaga. Gribējās just tik smagu medaļu, bet nesadūšojos palūgt iedot pačamdīt. Kad konkūrā apbalvoja komandas ieskaites medaļniekus, sadūšojos francūzim Roger-Yves Bost pajautāt to pačamdīt. Viņš uz mirklī ļāva sajust to smagumu. Tā pat izrādījās tik smaga medaļa, ka nabags velējies to pielikt pie lūpām un svinot pārsita lūpu. Varat trīs reizes minēt, kurš tagad ir mans mīļākais jātnieks!

Vide, drošība – jebšu kā bailes jutās RIO

Par drošību bailes sākās jau tad, kad manā e-pastā ieripoja Approve e-pasts. Viss kaut kas tika dzirdēts par Rio un viss kaut kas tika lasīts. Facebook Rio2016 brīvprātīgo lapā tas tika apspriests, un Jāšanas sporta centra brīvprātīgo mājas lapā katru dienu parādījās pa kādai ziņai, kur kāda paziņo, ka izstājās, jo baidās par savu drošību. Daudzi mierināja, ka nebūs tik traki, ka armija uzmanīs drošību un policija strādās. Līdz izlidošanai vairs nebija daudz palicis, kad uzzināju, ka policistiem nemaksā, un viesus sagaida lidostā ar plakātu “Laipni lūdzam ellē.” Ik pa laikam kādam manam draugam Facebook patika padalīties ar video par Rio ielām. Bet, jo vairāk jūs ziedojāt, jo vairāk es sapratu, ka man atpakaļceļa nav. Vēl Lisabonā, stāvot rindā uz sēšanos lidmašīnā, spriedu, ka, kamēr vēl esmu Eiropā, varu pārdomāt, bet tomēr iekāpu lidmašīnā. Pēc pirmajām pārdzīvotajām dienām, kad pat sanāca kādu asariņu nobirdināt, es sapratu, ka, ja baidīšos, tad nelaimi piedzīšu. Tāda iespēja ir ielikta rokās, un nevajag izčakarēt! Armijnieki un policija bija ielās. Strādāju Militārajā zonā, lai gan pāri ātrgaitas ceļam bija favela, no kuras nāca divas lodes. Un stāsti par narkobaroniem! Bija stāsti par apšaudēm, laupīšanām, uzbrukumiem brīvprātīgajiem utt. Man viss beidzās mierīgi. Ar ko Rio ierados, ar to atgriezos. Garmin vēl ap roku, naudas maku nelietoju, bet neviens reals man netika nozagts, un iPhone ar mani atgriezās Latvijā.

Ņēmu vērā ieteikumus Gida grāmatā un internetā. Man bija džemperis, kurš bija samērā jauns, bet izstījās jau noplucis… bet jauns. Pavecas Nike kedas, jo daudzi brazīlieši nēsā Nike, un ar telefonu neplātījos, bet, ja ko vajadzēja uz ielas no telefona, tad neturēju divos pirkstos, lai nevarētu viegli izraut no rokām. Niķis par naudas maka nelietošanu man vēl ir palicis. Savam iPhone arī nolīmēju aizmuguri, jo vāciņam ir apaļš caurums tieši, lai redz Apple simbolu. To es aizlīmēju ar melnu plēvi, lai nekrīt acīs.

Arī naudas vajadzības kārtoju bankās. T.i., ja vajadzēja naudu, gāju uz banku un ņēmu naudu no tur atrodamiem bankomātiem. Izvairījos no naudas izņemšanas pie atklātiem bankomātiem uz ielas. 50 reālu naudas zīmes uz smalkāku izmainīju pārtikas veikalā. Tas, lai iekāpjot onibusā, man nav jāplātās ar lielām naudas zīmēm. Labāk pilnas kabatas ar monētām un 2 reālu banknotēm, nevis viena 50 reālu naudas zīme. Lai gan pēdējā dienā un lidostā no vienas neizdevās atbrīvoties.

Lai gan pirmo nedēļu redzēju, ka nemaz tik traki nav, tāpat jutu, ka atslābums man iestājas tad, kad atpakaļceļā Lisabonā dzēru kapučīno un lādēju telefonu. Tikai tad man iestājās mājas sajūta un miers. Rio pie daudz kā pieradu, bet atslābums iestājās tikai Eiropā.

Neveiksmes, Zika un citi brīnumi, kas padarīja mani… stiprāku?

Ah, par ziku man bail nebija un varēja kaut ar mēri biedēt, bet, kas mani nenogalina… mani nenogalina. Vai šo draņķi saķēru, nezinu, bet šad tad odi mani sakoda un dažreiz uz kājām parādījās izsitumi, bet tuvākos gadus man nav plānos uzlabot demogrāfisko stāvokli valstī. Lai gan dabūju uz gadu aizliegumu ziedot asinis, par to nepārdzīvoju, jo tāpat anēmijas vai kādu citu likstu dēļ asins donora centru apmeklējums man nav izdevies. Dzirdēju, ka ir brīvprātīgie, kas devās uz Rio, esot stāvoklī, bet ko nu tādai padarīsi.

Neveiksmes jau bija visādas, lielākas vai mazākas. Kur nu bez tām! Vairāk jau jutu darba organizācijā problēmas. Tā jau man bija sviestains grafiks! Pēc divām darba nedēļām no rīta Check-in saņēmu aizrādījumu, ka par daudz strādāju, un man nav tik daudz jāstrādā! Atkal tā vadone kaut ko muld?! (tā pati meitene ar atgadījumu ar pusdienu talonu). Likās, ka savstarpējas antipātijas, bet nē vietējo loģika. Tik ap 15:00 es uzzināju, ka man ir mainīts grafiks un šodien un visu Olimpiādes laiku man nav jāstrādā, un tik jāierodas 22. augustā palīdzēt nokopt ballīti. Es apraudājos. Turpat uz vietas Patrika kabūzī apraudājos (jo viņš ļāva pārbaudīt e-pastu)! Ko? Divas nedēļas neko nedarīt? Es braucu strādāt! Bruna pateica, ka viņa šajos staļļos asaras necietīs, izrunājām, kādu grafiku gribu, un to sataisīšot, bet lai vairāk neraudot, lai ejot un runājot ar viņu, pirms laižu asaras ārā. Izrunājām. Ar katru nākamo jauno grafiku,tas kļuva sviestaināks un sviestaināks, un pie tā vainīgi bija tie, kas uz darbu tā arī neatnāca. Radās jautājums, kurš āmurs vai cirvis šitos taisa, bet tad uzzināju, ka neviens neies pūlēties, un grafikus taisa sistēma. Jā, dators pats izskaitļo. Vienu reizi Bruna neizturēja un gājām visi kopā cīnīties par taisnību. Bruna manis dēļ cīnījās un pat raudāja manis dēļ. Bruna tik tiešām bija tas cilvēks, kurš cīnījās par saviem darba rūķiem. Pēc tam jau pateica, lai neuztraucās, ka viss ir kārtībā. Tā arī beigās norukāju visvairāk no visiem. It kā nedrīkstēja 6 dienas pēc kārtas strādāt un vienu dienu pat Astrīda uztraucās, ka man jau ir 7. diena, bet pēdējā dienā parādīju mēli Check-in teltij (viņa tāpat pēdējā dienā nestrādāja) – man 9. diena pēc kārtas.

Par to manu tizlumu runājot. Traumpunktu arī apmeklēju un ieguvu divas svītras uz ikra. Neiešu tak samierināties ar zilumu uz ceļa! Lai gan šad tad uz zilumiem līmēju teipa režģīšus, lai tie ātrāk pazūd. Bet tas man nepatika, jo daudzi uzdeva jautājumus, un topošie veti no brīvprātīgo vidus interesējās, kāpēc es teipoju kājas – tas palīdz zirgiem, bet viņiem ir jaunums, ka arī cilvēkiem. Ne par to stāsts, lai gan kājas šad tad rotāja melni teipi. Vācot brīvos darba rīkus, sanāca negadījums ar kūts dakšu. Laikam grūms no manis nesanāks! Un secināju, ka labāk šo ievainojumu parādīt ārstiem, lai gan tie arī tikai novilka ar mitru vati un uzlika sintētisku plāksteri. Čarlzs nosmējās, ka simetrijai jāuzgriež otra kāja. Tā uz manas kājas ir divas rētas, par kurām varēšu mazbērniem stāstīt.

Vai es atgriezos stiprāka? Emocionāli jā! Fiziski pārpūle izdarīja savu. Divas B lapas un kardiologs ir rādītājs. Imūnsistēma nosēdusies un svars pienācis, bet tas viss bija tā vērts. Nākošajā dienā pēc 14h ceļa vēl darbs BBPU un svētdien vispār no gultas neizkāpu. Darba izmaiņas kolēģu rindās un savs stress, bet pēc atgriešanās daudzas lietas jau bija “kaut kā vienalga” krāsās. Kamēr biju Rio, saņēmu ziņas, ka aiziet mana priekšniece, tas nedaudz izsita no sapņa, bet, esot tur, neko daudz nevarēju ietekmēt. Arī ilgas pēc mājām bija pašas rokās. Bija tik jāsakož zobi un jācīnās. 6 nedēļas citā pasaules daļā ir gana ilgs laiks. Kamēr citi raujas uz Varanasi meklēt sevi, man pietika ar Rio de Janeiro, lai saprastu sevi. Katram savs “atslēgties no visa!” Mana lielākā veiksmes bija tas, ka dzīvokli dalīju ar latviešiem, ne dāņiem vai vāciešiem, un kultūras spiedienus neizjutu. Bija tāda kā saliņa, kur patverties. Arī joki bija saprotami, un plecs, uz kā paraudāt, vienmēr atradās. Nevajadzēja fiziski raudāt, pietika tikai pateikt, kas uz sirds.

Turklāt zinu, ka varu piecelties 4:00 no rīta ne tikai vienreiz mēnesī Stirnu buka vajadzībām, bet arī tā regulāri agri celties. Varbūt arī kāds grūms no manis sanāks, jo stallī man laiks pazuda, neskatoties uz to, ka pulkstenis ap roku un telefons kabatā. Katru dienu overtime. Pāris reizes gan aizgāju mājās laikā un pati brīnījos.

IMG_1486

Pēdējās darba dienas asaras

Ko tālāk?

Brīvprātīgo darbs ir tāds savdabīgs opijs, un vēl nokļūt tādā starptautiskā vidē un to izturēt ir laba barība dvēselei, redzeslokam un iespaidu lādītei. Bet jāuzmanās, lai nav par daudz. Jau ziemā paslīdēja roka Gēteborgas virzienā un tagad taisos uz Zviedriju, kur notiks Eiropas Čempionāts jāšanas sportā. Gribēju uz Londonu, bet neuzturēju augtās prasības un tāpat diezvai brauktu, jo interviju bija iespējams novadīt tikai klātienē. Nepārdzīvoju, jo uzskatu, ka liktenis saka, ka mana vieta ir pie zirgiem. Gēteborga pieņēma ātri un bez liekiem jautājumiem. Gribētos arī Pasaules Jāšanas spēles, bet tās pēdējā laikā notiek tikai Ziemeļamerikā. Nosiekalojos gar dažiem Longines Global Champions Tour mačiem, bet nevaru izlemt, kur gribu, kur pavilkšu izmaksas. Peden Bloodstock lauciņš man likās ļoti interesants… [siekaliņa]. Latvijā nekur nevar iemēģināt trīscīņu.

Pēc Rio esmu atguvusi otro elpu jāšanas sportā un veselības problēmas nerada lielu pārdzīvojumu, ka nevaru skriet. Gan jau varēšu! Mēģināju tikt palīgos LJF rindās, bet kaut kā tā komunikācija man sit nost entuziasmu.

Kas ar Olimpiādi? Ziemas spēles mani nevilina, jo tur man nav kur piesiet dzirksti. Savējiem līdzi sekoju, bet pa lielam ziemas spēles nav manas mīļākās. Gribu uz Tokiju, un jau buros cauri Hiriganai un Katakanai, un ar šausmām domāju par Kanji. Ja tik no LOK varētu dabūt tādu sīkumu kā brīvprātīgo numurs!

Šis blogs nemirs, jo brīvprātīgo darbu turpināšu un par kādu uzrakstīšu. Kā nekā, ņemu atvaļinājumus, lai par brīvu strādātu. Mjā… esmu jocīga, zinu!

 

Rio atskaite #16

Sveiki, draugi, Vecā gada vakarā!

Šī atskaite aizies simboliski ar 16-to kārtas numuru! Es vēlos Jūs visiem vēlēt laimi un veselību Jaunajā gadā! Lai Jums 2017. gads ir tik pat interesants un aizraujošs, kādu Jūs man sarūpējāt 2016. gadu! Lai Jums apkārt ir tik pat daudz izpalīdzīgu un jauku cilvēku, cik man bijāt Jūs!

Laimīgi Jauno gadu!

Feliz 2017!

Liels, liels Jums paldies par atbalstu, uzmundrinājumiem un laba vēlējumiem! Jūs esiet forši!

img_1034

P. S. Stāstu sērija turpinās!

Rio atmiņas 3. daļa – apskates objekti un garšas

Apskates objekti

Man nebija daudz laika pilsētas apskatei, bet kaut ko arī redzēju. Obligātais minimums bija Jēzus Kristus statuja, kas ir Rio de Janeiro simbols un, kad runā par Rio, tad visi iedomājas šo statuju un Copacabana pludmali. Gribējās vēl daudz ko citu redzēt – slavenās trepes Lapā, veco tramvaju, viaduktu. Tur esot, vēlējos arī ielīst kādā favelā un pastaigāt tur pa ielām un uzlīst kādā kalnā, kas katru dienu lika siekaloties. Diemžēl visam laika neatlika. Pat muzeja apmeklējums palika vēlmju listē, kas motivē atgriezties.

Copacabana pludmali apskatīju jau pirmajās dienās kopā ar Astrīdu, un tur pat pabiju ne vienu reizi vien, turklāt bieži transporta shēmošana mūs veda tieši gar Copacabana vai Ipanema pludmali.

Vienā no savām pirmajām atpūtas dienām devos apskatīt slaveno Rio simbolu – Jēzus Kristus statuju. Iepriekšējā dienā bija ieradušies divi no maniem dzīvokļa biedriem – Artis un Alma. Artis sāka strādāt uzreiz, jau nākamajā dienā pēc ierašanās, bet mēs ar Almu devāmies ekskursijā.

No sākuma nolēmām satikties ar vēl dažiem latviešiem Copacabana pludmalē, jo Alma vēlējās apskatīt pludmales volejbola arēnu. Gar to nostaigājot, varēja arī redzēt sportistus treniņu laukumos (tieši olimpiešus). Ar latviešiem mums nesanāca satikties pat pēc ilgas gaidīšanas. Vispār tā vieta likās nolādēta, jo pēc tam Agnesi Pastari tur arī nesatiku. Tad, kad sapratām, ka nevienu nesatiksim, devāmies statujas virzienā, kuru pamanījāmies nosaukt par Rolandu, kurš pēc tam arī mūsu folklorā gāja. Dodoties turp, atradām suvenīru veikalu, kur tikām pie labas Rio kartes. Ar metro tikām līdz stacijai, kas solīja mums Rolandu. Izejot virszemē, mūs noķēra vietējie, kuri saprata, ka vēlamies tikt uz statuju. Iedeva mums bukletu par busiņu, kas dodas tieši statujas virzienā, turklāt ar šo bukletu ir atlaide – 5R$. Iesēdināja mūs omnibusā, kas brauc līdz šim busiņam ar piebildi, ka jābrauc līdz galapunktam. Bet mēs nodomājām, ka gribam braukt ar vilcieniņu, funikulieri… kas nu tur iet. Ar to būs lielāks ekšens, kas piederas pie lietas. Cik ilgi mums ir jābrauc, mēs nezinām, bet braucējus izklaidēt iekāpj vietējie muzikanti, kuri spēlē diezgan dienvidnieciskus gabalus, kas man patika. Paralēli mūziķi lūdza ziedojumus. Galapunktā mūs jau gribēja sēdināt busiņā, bet nospriedām, ka jāiet vien nedaudz atpakaļ uz vilcieniņu. Biļešu iegāde ir moderna – ar karti pie speciāla automāta var nopirkt biļeti uz konkrētu vilciena laiku. Vietu skaits ierobežots, bet pirms Olimpiādes tauta vēl otrādi to iestādi negāza. Gaidot savu vilcienu, nopērkam kaut ko ēdamu un dzeramu. Pie griestiem atrodam Latvijas karogu, un var apskatīt vilcienu, kas ir novietots kā eksponāts tādā kā darbnīcā.

p1140854

Vilcieniņs un apmainīšanās vieta.

Pēc mirkļa piebrauc sarkans vilcieniņš, izlaiž tos, kuri vēlējās tikt lejā, un sakāpjam mēs, kuri vēlas tikt augšā. Ieņēmām it kā labas vietas, kuras reklāmas video rullītī likās labas. Tikām pie pirmās rindas, tikpat kā blakus šoferim. Diena likās skaidra, bet, braucot augšup, vadītājs vienā brīdī mums norādīja, ka augšā ir mākoņi. Braucot augšup, vilcieniņš brauca pa vienu sliežu ceļu, bet pa vidu bija vietas, kur vilcieniņi var apmainīties ar pretī braucošo vilcienu. Nobraucām gar mājām – vienkāršām vietējā stilā celtām mūra vai koka ēkām, bet ceļš lielākoties veda caur džungļiem. Augšā uz statuju var arī kāpt ar kājām, kas aizņemot 1,5 līdz 2h. Mums teica, ka vilciens būšot ilgāk, bet brauciens ilga vien ~20 minūtes, un skati pa logu uz pilsētu un dabu bija vārdiem neaprakstāmi. Ik pa laikam vagoniņa pasažieri bīdījās no vienas puses uz otru, lai nofotografētu labākos kadrus. Tā maršējot, ievēroju, ka vilciena grīda nav pielāgota kalnu slīpumam, un tā gāzelējot, visi mēģināja pārvietoties, lai kaut ko nofotografētu.

p1140877

Skats no statujas platformu uz leju mirkli pirms pazūdam mākonī.

Kad tikām gala pieturā… jā, kad tikām gala pieturā, jo pa vidu bija kādas 3 vai 4 pieturas, kur varēja iekāpt vai izkāpt, galā pieturā vēl WOW! nesākās. Bija vēl jākāpj uz augšu gar suvenīru veikaliem, kur varēja nopirkt dažāda materiāla Rolandus, arī uz krekliņiem un somām uzdrukātus, rotas ar viņu utt, un gar kafejnīcām. Pa trepēm uz augšu, līdz ir redzama Jēzus Kristus mugura. Skats uz leju – dievīgs. Var izjust kalnu varenību. Un tad… mūs ieskauj mākonis. Paliek vēsāks, un skats uz pilsētu pazūd zem biezas miglas. Arī pašu statuju, lai apskatītu, nākas paciesties, jo ik pa laikam tā pazūd dūmakā, bet ir gana, lai savām acīm redzētu šo brīnumu un noķertu to WOW!!. Biju gaidījusi ko lielāku, jo no autobusa pirmās dienas likās lielāka, arī bildēs statuja izskatās lielāka. Protams, tiek uzņemta tipiskā tūristiņa bilde. Ik pa laikam viss pazūd mākonī, bet kad parādās, visi ķer mirkli.

Mums sagribējās ēst tāpēc devāmies lejā. Atkal klumburējot pa slīpo grīdu un mēģinot kamerā iemūžināt skaistos skatus, nākas secināt, ka man ir saplīsis somas rāvējslēdzējs. Turpat lejā, suvenīru veikalā starp visu veidu materiālu Rolandiem pārdeva arī oficiālos Rio2016 suvenīrus, un puisis mums mēģināja nopārdot viskautko. Tā nu tiku pie jaunas somas. Devāmies tālāk pa ielu uz leju, atpakaļ uz metro pusi, pa ceļam iestiprinoties ēstuvē, kas liekas, ka pasniedza austrumu virtuves ēdienus. Pēc tam atkal gājām tālāk Butafago virzienā, pa klusām ielām, pa aizņemtām ielām. Kalni ir granīta. Ir ielas, kas ir izgrauztas cauri kalniem, un, kad ej pa ielu, kalna granīts ir kā siena. Tā mēs aizgājām atpakaļ uz Copacabana, kur atkal attapāmies pie pludmales volejbola arēnas, tai atkal ejot apkārt. Okeānā bija lieli viļņi, kādi Baltijas jūrā nekad nav redzami. Un tad mājup.

Nākamajā brīvajā dienā jau kuplāks pulciņš devāmies uz Uruguania tirgu, kur aizbraucām jau uz slēgšanas laiku, jo no rīta kāds gribēja izgulēties (piemēram, es) vai bija jāstrādā. Bet šis tirgus atgādināja mūsu pašu Centrāltirgu. Nopirkt var viskautko. Pat atradām, ka tiek tirgotas brīvprātīgo formas. Atradām arī suvenīru veikalus un Havaianna veikalus, kur tirgo tikai pludmales čības ar visvisādiem motīviem un rakstiem, un izmēriem utt. Pēc tirgus devāmies Pão de Açúcar virzienā, lai tajā uzbrauktu. Cerējām, ka redzēsim saulrietu. Kamēr mēs tur nokļuvām un izstāvējām rindas, saule jau norietēja, bet tik un tā optimistiski devāmies uz priekšu.

img_1333

Uruguania tirgus

Pašā virsotnē var tikt ar diviem funikuliera braucieniem. Līdz pirmajai stacijai var kāpt vai braukt ar funikulieri, bet uz otro staciju jeb pašu virsotni var tikt tikai ar funikulieri. Tā kā neviena vairs nevēlējās daudz staigāt, tad kāda vēl kāpšana, un braucām augšā. Augšā braucām jau pa diezgan biezu tumsu. Rio nenovēroju krēslu, un satumsa diezgan ātri. Funikulierī iekāpjot, bija jūtama konkurence uz vietām pie logiem, un ne velti, jo pilsēta gaismās izskatījās ļoti skaista, un skats ir vienkārši iespaidīgs. Pirmajā stacijā ir jūtams, ka dzīvība kūsā, tur bija klubs un restorāns, muzejs un daži veikali. Funikulieris uz Pão de Açúcar svinēja 100 gadus, un varēja apskatīt vecos vagoniņu veidus. Mazliet tur pastaigājām un tad stājāmies rindā uz nākamo braucienu. Rinda bija gara, bet gāja ātri. Atkal, iekāpjot vagoniņā, ir jūtama konkurence uz vietām pie loga, jo skati būs vēl iespaidīgāki, un ceļamies augstāk. Fonā dzirdu nomierinošā balsī saucam faktus par Cukurmaizi.

Tiekam augstāk, un skats uz pilsētu ir vēl iespaidīgāks. Gaismas izgaismo kalnu aprises. Tālumā redzams Kristus statujas punktiņš, var redzēt mazās lidostas krāsainās gaismiņas. Tā baudot skatus, saprotam, ka jādodas lejup. Šoreiz rindas, lai tiktu lejup. Augšup nevienu neved. Vagoni brauc augšā, lai visus vestu lejup. Rindas, lai tiktu pašā augšā, un rindas, lai tiktu lejup pa vidu. Protams, konkurence uz vietu pie loga saglabājas, arī braucot lejup.

Rindas kustas ātri, un vēl paspēt apskatīt kādu eksponātu vai papriecāties par Rolanda statujas gaismas punktiņu kaut kur augstu gaisā fonā. Likās, ka neko daudz neesam apskatījuši, bet, uz transportu dodoties, vēl atrodam zemes un zinātnes muzeju, par kura apmeklējumu man tikai siekaliņa notecēja. Protams, arhitektūras baudīšana neizpalika, pat dodoties uz darbu vai pēdējā dienā dodoties uz lidostu. Ainavas no bagātiem rajoniem mainījās uz nabadzīgiem rajoniem.

img_1435

Latvietes un Rio de Janeiro gaismas fonā

Braucot uz lidostu, redzēju noliktavas, kur glabājās saplēstas karnevāla platformas. Vieta, kur dalīja uniformas, izrādās, ir karnevāla noliktava. Tik tiešām, tas viss bija labi redzams. Dažas noliktavas un pašas platformas izskatījās bēdīgi, bet man daudzi ieteica atgriezties uz karnevālu. Bija doma iegriezties Botāniskajā dārzā un pierunāt uz to Astrīdu, bet viņai plāni stundas laikā mainījās pāris reizes, un pēdējo dienu notusēju Copacabana pludmalē. Ir iegūta vēlme atgriezties un tūristiņā apskatīt to, kas netika pagūts. Pa priekšu Tokija, un tad Rio atgriešanās plāns. Jā, bagāts vīrs ir viena opcija.

Ēdiens

Aizbraucot uz citu valsti, kur sola augļu daudzumus, viss liek saprast, ka izēšanās būs liela. Eksotiskie augļi tik tiešām ir garšīgāki un sulīgāki. Tika pat nogaršoti augļi, kuri Latvijā nav nopērkami. Es uzzināju, kā smaržo un garšo banāni, un cik saldi un sulīgi ir mango, un cik patiesībā garšīgi ir avokado. Avokado nav mans mīļākais auglis, bet Rio nopērkamie man likās garšīgi. Arī lielums tur nopērkamajiem avokado nav salīdzināms ar Latvijā dabūjamiem. Melones, ananasi ir sulīgāki un saldāki. Pludmales kafejnīcās varēja nopirkt kokosriekstus, no kuriem var dzert kokosriekstu ūdeni. Tas bija ļoti atspirdzinošs un veselīgs dzēriens. Tie, kas ir bundžās dabūjami… ne tuvu nestāv. Ļoti iecienītas ir açaí ogas, kuras pasniedz sablenderētas un sasaldētas, un līdz ar to tas ir veselīgs saldais. Pāris reižu ar meitenēm tiekot veikalā, augļu un saldumu stendi tika izrevidēti. Arī sulas bija ar garšām, kādu nav Latvijā. Man patika auglis marakuja jeb marakuža, kurš bija skābs, bet veselīgs un garšīgs. Īpaši pie sirds man negāja caju, kurš svaigā veidā likās negaršīgs un prasījās tikt iemalts smūtijā, bet sulas bija kaut cik dzeramas. Izmantoju arī iespēju pagaršot kakao pupiņu, svaigu, tikko no augļa izņemtu. No sākuma nesapratām, kas tas par augli, bet, kad Signe pamocījās ar biezo mizu, sapratām, ka kakao. Svaiga pupiņa ir rūgta, tā pat kā grauzdēta, bet apvalks, kurā ir pupiņa – salds. Daudziem augļiem nosaukumu neatceros, bet visu ko deva, ēdu nost.

img_1103

Tā tiek dzerts kokosriekstu ūdens

Daudz tika grēkots ar saldumiem – šokolādēm, kuras bija dievīgas, konfektēm, saldējumu, popkornu, brigadeiro (līdzīgs konfektēm “Gotiņa”) utt. Kaklu ārstēju ar savu metodi – saldējumu. Saldumi bija tiešām garšīgi. Vienā veikalā pat iegriezos tikai tāpēc, ka tur bija garšīgo cepumu stends, augļu stends un kūku stends. Tur bija arī plaukts, kur varēja nopirkt dažādas sukādes (vīģes, citrusaugļi utt), banānu šokolādē, riekstus šokolādē… grēku plaukti. Brokastīm, kuras ēdu autobusā, pirku graudaugu batoniņus ar garšām, kādu nav Latvijā, un klāt piegrauzu banānu enerģijas želejas konfektes, kuras bija ļoti barojošas. Jau pirmajā dienā kritu mate tēju virzienā, tiesa, maisiņos, bet puiši pa stalli staigāja ar visu trauciņu un salmiņu, kur visu laiku bija mate tēja.

Pie kafijas, kādu mums deva pusdienās, es pieradu ātri. Tā bija stipra un rūgta, bet deva tādu žirgtumu, ka bieži pusdienas gaidīju kafijas dēļ. Jā, arī +35C kafija bija numur viens. Kafiju Rio piedāvāja ļoti mazās glāzītēs, par ko stjuarti pat ierēca. Paņemiet balto plastmasas glāzīti un nogrieziet 2cm no apakšas! Aha, no tik mazām. Pie kafijas termosa stāvēja tikai mazās glāzītes, bet mēs, eiropieši, tik lējām lielajās (tās varēja paņemt limonādei). Nu, kurš kafiju dzer no šota?

Pusdienas darbā bija vienveidīgas. Visu laiku tikai rīsi un pupiņas, kas pat apnika. Makaroni bija kā piedeva, bet nebija garšīgi. Kartupeļi arī bija kā piedeva, bet krāmēju kā īstens latvietis, kurš grib ēst, un grib tupeņus. Kartupeļi bija saldi, bet man garšoja. Brīžiem salāti bija pliki sīpoli ar kādu mērci vai vienkārši salātlapas. Varbūt arī iemesls, kāpēc daudzi dezertēja ēdināšanas dēļ, ir tā nomācošā vienveidība. Gaļu arī varēja dabūt un dažreiz zivis. Tās kategorijas brazīļiem sanāk uz visām 10 ballēm – garšīgi un sulīgi. Svinībās BBQ, vista tika uzgrillēta, kā nekad nebiju ēdusi. Jā tu teiksi, ka esi grilla eksperts, būs grūti mani pārliecināt.

img_1500

Caipirinha – un nākošajā dienā Tu apsolies sev, ka vairs nedzersi.

Latvijā nopērkamās kukurūzas miltu maizes man negaršo, bet Rio tāda bija mana mīļākā maize. Garša un struktūra bija ļoti laba, saldena un mīksta.

Pirmās dienas nesapratu viņu tilpumu sistēmu, bet kolas tilpumi ir citādi, nekā mums. Viņiem ir 100ml bundžiņas, klasiskās, 0,6l pudele, 3l pudele. Dzērieni arī ar garšām, kas bija jaunums. Bija kola ar stēviju, kura viegli gāja iekšā un, pusdienas ēdot, viena 0,6l pudele gāja iekšā nemanot. Jā, cukura un kofeīna līmenis manī bija ievērojams. Ļoti garšīga bija limonāde Guarana, kura bija ar specifisku garšu, un arī tā dažbrīd iegāja iekšā nemanot. Gatavota no guarana ogām. Turklāt ne tikai Coca Cola Brazil to ražoja, bet arī citas firmas, un tika nogaršoti trīs veidi. Kafejnīcās uz ielas arī viegli varēja tikt pie Brazīlijas virtuves. Kad tikos ar Agnesi Pastari, abas pat neiespringstot tikām pie brazīliešu ēdiena. Kad jau Coca Cola sponsorēja, un varēja dabūt kolu pa brīvu, ko tur tielēties un tēlot veselīgo! Kaut kā arī izsvīstie sāļi bija jāatgūst, un brīvprātīgie pie Powerade tik vienkārši netika.

Daudzas lietas, protams, ir ļoti, ļoti iegaršojušās, un gribas tās nopirkt Latvijā. Ļoti gribās açaí ogu saldējumu un brigadeiro ar Brazīlijas garšu. To kokosriekstu ūdeni varētu dzert un dzert.

Rio atmiņas 2. daļa – pienākumi un transports

Pirmās dienas apraksti ir aizvadīti un, kā nojautāt, pirmajā darba dienā, brīvprātīgo kārtā, biju vienīgā brīvprātīgā. Pirms tam zinu, ka bija jābūt vēl dažiem, jo uz jautājumu, kam vēl ir tāds grafiks, atsaucās vēl trīs kundzes. Ierodoties pirmajā dienā, sapratu, ka esmu vienīgā un citu nav. Nepārdzīvoju, jo pierašanai tas nāca par labu un pirmajai dienai ar vienu brīvprātīgo pilnīgi pietika. Tam bija pat savas ekstras.

Tad, nu vēlāk jau sāka nākt klāt palīgi. Tie nāca un gāja, bet es tur tik biju un strādāju. Man tas ļoti patika, jo ar laiku staļļos orientējos ļoti labi un vienā momentā sapratu, ka orientēšanās visā Olimpiskajā jāšanas sporta norises vietās nav problēma. Pat tad, kad bija jāpiepalīdz krosa ģenerālmēģinājumā, aiz dusmām par garlaicību, ēdināšanas telti atradu azimutā.

Tālāko savu piedzīvojumu buķeti esmu sadalījusi pa tēmām, jo stāstīt varu daudz un katram interesē kaut kas savs. Jautāt drīkstat un interesēties drīkstat. Ja kāds domā braukt uz Rio, var man prasīt padomus un interesējošos jautājumus.

img_1144

Daļa no komandas (zilajā krekliņā mūsu lielais boss/draugs Bruna)

Pienākumi

Mani pienākumi stallī nebija tikai lapiņu līmēšana. Staļļi bija jauni, tā teikt, pēc krāsas vēl smaržojoši. Līdz ar to darbi pirms zirgu ierašanās bija daudz. Staļļi bija jāiekārto, lai varētu vest iekšā zirgus un delegācijas var sākt iejusties. Kā bildēs redziet, grīda ir betona, kas zirga kājām nav tas labākais. Zāle pēc būvniecības bija tikko ielikta, bet neaplaistīta un brūna. Un vēl zāle sevī glabāja brīnumus.

Tātad par staļļiem. Uzzināju, ka staļļi tur ir bijuši arī pirms tam. Kad Olimpiāde vēl nebija Rio misija, tur atradās (un pēc spēlēm vēl pastāv) militārā jāšanas skola. Lietus sezonā esot problēma, kad ūdens ir līdz ceļiem. To problēmu dēļ stallis ir nojaukts un uzcelts no jauna. Tāpēc darba mums bija daudz. Vienu dienu ūdens krāniem pievienojām gumijas šļūtenes, lai ūdeni var ērti ieliet spainī. Mani pārsteidza, ka staļļiem nav dzerkles, kas manā stallī un citos liekas pašsaprotama lieta. Zirgs var padzerties, kad pats vēlas. Varbūt tas ir drošības labad. Grīdas tika noklātas ar gumijas paklāju, kuru puišiem bija jākrāso. Vienu dienu arī krāsoja meitenes. Puiši, protams, paši bija arī nomālējušies. Dušās trūka šļūtenes, bet dušu nebija daudz un puišiem tas bija vienas dienas darbs. Daudzām piederumu istabām trūka durvis vai nestrādāja slēdzene. Daudzas istabas bija netīras vai bez spuldzēm. Un vēl daudzi citi sīkumi, kurus ar Astrīdu gājām cauri un čekojām vai ir atrisināts vai nav.

Ko slēpa sevī zāle? Tas mani pārsteidza, kad katru dienu, ar acīm meklējot, salasījām palielu žūksni naglu, skrūvju, blīvju, šķembu, cigarešu utt. Katru dienu zālē un dekoratīvos akmeņos, uz acīm krītot, meklējām šos sūdus un atradām gana daudz, lai rīt atkal uz acīm krītot meklētu vēl. Vienu dienu man viens tehniskais darbinieks portugāļu valodā pateica, ka šitos labāk meklēt ar magnētu. Piekritu un pateicu to mūsu supervaizier Brunai. Tajā pašā dienā jau bija sagādāts magnēts. Es pazaudēju savu apakšžokli, kad ieraudzīju kādu mēslu daudzumu sevī glabā 1x1m laukums. Nesapratām, kā tas ir iespējams. Tie tak ir staļļi un nedod Dievs zirgs to uzlasa ar lūpām vai uzkāpj virsū. Daudzi tie zirgi ir miljardus vērti. Darba bija daudz, jo zāles laukumu bija daudz. Mēs ar Astrīdu bijām galvenās entuziastes visu palīgu vidū uz šo darbu, jo zinājām, cik tas ir bīstami zirgiem. Vienu dienu Astrīdai bija vakara maiņa, man rīta. Es no rīta kā atnācu, tā paņēmu magnētu jeb magnetic thing un čekoju zāli, akmeņus utt. Magnēta riteņi bija salauzti un gāja uz priekšu ķeroties, bet uzlasīju naglas, kuras ar aci diez vai zālē būtu pamanījuši. Tik tiešām nedēļu no vietas neko citu nedarīju, kā vilku magnētu aiz sevis. No rīta es, bet pēcpusdienā Astrīda. Grabažu maiss bija smags. Tur bija visa kā, pat drātis. Labas skrūves, kuras vēl var lietot un labas naglas, skavas utt. Smējāmies, ka to ir zālē tāpēc, ka kāds no strādniekiem ir palūdzis padot skrūves un otrs ir paņēmis sauju un metis, cerot, ka vismaz vienu noķers. Šad tad Bruna ielika kādu citu to darīt, bet darbs tika veikts pavirši un atrodot attaisnojumus, lai no neturpinātu, jo darbs nav jautrs. Pašai mugura vienā mirklī sāka sāpēt, jo pats agregāts nebija viegls. Viendien šajā procesā tā iegāju, ka līderis mani ar dzīšanu dzina pusdienās.

Bija darbi, kas bija pamatdarbi. Zāles laistīšana no rītiem. To vienreiz man lika darīt pa dienu +34C karstumā. Var teikt, ka es vāriju zāli. Dažbrīd no rītiem ūdens pazuda un man lika to darīt pēcpusdienā vai vakarā pirms aiziešanas. Kad ieradās zirgi, bija jāiet apgaitās – jāpārbauda vai jau dienas gaismā kaut kur nedeg gaisma, ja deg, tad jāizslēdz. Ja kaut kur mētājās gruži, tad jāuzlasa. Nevaru saprast, vai tiešām nevar tukšu čipsu iepakojumu iemest gružkastē?! Tā pat atradu dekoratīvajos akmeņos 1m metāla mērlentes fragmentu. Tā kā zirgi ir dārgi un nedrīkst tos fotografēt, žogi tika aplikti ar zaļu drānu. Bija jautri vienu rītu puišiem, kuri nesaprot ne vārda angliski palīdzēt to darīt. Bet sapratām, ka žesti un imitētas darbības konkrētu valodu neprasa. Katram boksam bija jāpieliek mape, kur tika glabāta temperatūru lapa (temperatūru lika mērīt divas reizes dienā. Ne brīvprātīgajiem, bet grūmiem) un lapa, uz kuras atradās informācija par zirgu. Tās lapiņas zirgi ēda, tāpēc no rītiem dienu sāku ar apgaitu, kur deg gaisma, viss ir kārtībā un kurš atkal ir apēdis savu lapiņu. Kuram tā pa nakti ir garšojusi, pierakstīju un tad ziņoju menedžerim, kuru pirmo satiku. Visbiežāk Patrikam, jo viņš tusēja ar visiem un bieži tika atrast smēķējot. Kad zirgi ieradās, grūmam bija jānorāda savi kontakti, uz kuriem zvanīt ārkārtas gadījumos un jānorāda, kurā boksā, kurš zirgs ir. No sākuma bija zirgu boksi jāatrod vēl pirms zirgs ar grūmu ieradās. Daudzas delegācijas pat nezināja grūmu un pat zirga boksu. ASV bija visu izplānojuši un bija tikai jāapstaigā un jānoraksta boksa numurs. Kad grūms bija ieradies, bet info nebija iedevis, Patriks man uzdeva sadabūt grūmu un viņa telefona numuru. Smieklīgi bija, kad Japānas grūms bija iedevis telefona numuru, zirga izlidošanas dienā uzzinājām grūma vārdu. Pašiem bija jautri. Šāds darbs man patika, visu laiku gāju apkārt un jautāju jautājumus. Kamēr citi brīvprātīgie jūsmoja par zirgiem, es darīju savu darbu. Kad grūmu lapa pie sienas bija pilna tad tā bija jāsaved kārtībā, jo tā tika pildīta ar roku, manu vai delegācijas pārstāvju, vai citu brīvprātīgo roku. Lapas tika pārrakstītas uz datora, tajā pašā franču Wordā un pēc tam izdrukātas un atliktas atpakaļ. Ja latviski dažbrīd ir grūti hieroglifus salasīt, tad mēģinot citā valodā saprast, kas tas par burtu, liekas neiespējami. Dažreiz pat speciāli uzmeklējām grūmu, lai pārliecinātos par datiem. Daudz palīdzēja britu Martins (britu Martinu bija trīs), ar kuru pats process izvērtās jautrs. Tā sēžot Patrika kabinetā aiz aizvērtām durvīm klausījāmies, kurš mūs meklē, kurš par ko spriedelē. Baudījām mieru no brazīlieša Luciano un dzirdējām kā viņš mūs meklē. Mums bija jautri, bet tā pat mūs atrada.

Ja naktī bija paredzēts zirgus atvest vai aizvest, tad līdz treileriem ar kuriem veda zirgus, nogādājām skaidu maisus, lai ir ko zirgiem paklāt pie kājām. Tiem, kam bija nakts maiņa, zirgus sagaidīja un palīdzēja delegāciju mantas pārvietot. Arī rīta maiņas palīgiem tas bija jādara. Pirms tam lielās delegācijas bija atsūtījuši visu vajadzīgo ar konteineriem. Tur bija viss, kas viņu prāt’ būs vajadzīgs – dakšas, birstes, ķerras, ledusskapis, krēsli, piederumu kastes, fēni utt. Mums stallī bija pieci ratiņi, ar kuru palīdzību veicām lietu pārvietošanu. Ratiņi bieži tika pārkrauti, jo neies tak divas reizes, kā rezultātā tie bieži plīsa.  Uz vietas bija iespēja iegādāties skaidas, sienu, burkānus un ābolus. Firma, kas to nodrošināja, sienu turēja diezgan tuvu dušām un tika nolemts, ka labāk lielāko siena daudzumu pārvietot citur. Tur nu meitenes braši turēja līdzi puišiem un ātri vien tika viss pārvietots.

Biju domājusi, ka visu tīrīšanu veiksim mēs. Boksus, protams, tīrija grūmi, bet pašus staļļus arī vajadzēja turēt tīrībā. Tam bija nolīgts personāls (jā tie paši, kas tagad gaida, kad viņiem samaksās). Viņiem bija viss jātīra. Ja kaut ko redzam, ka jāsatīra, mums viņiem bija tas jāpalūdz, lai izdara. Nezinu, kas bija noticis vienu dienu, vai nesamaksāja kaut ko vai brigadieris nepieskatīja kā nākas, bet viņu darbošanās bija zem katras kritikas. Dušas bija zem katras kritikas un mēslu kastes netika izvestas. Bruna lūdza uzņemties līderību par tīrību un, ja redzu šmauci, lai saorganizēju savu kompašku un satīru. Redzēju, ka dušās šmuce. Ilgi nebija jālūdzas. Bolīviete un brazīlietis paņēma pa birstēm un devāmies trijatā tīrīt dušas. Pēc pirmās dušas brazīlietis pazuda, bet viņu nomainīja brits Martins (ne Peden Martins, bet cits Martins. Martinu bija daudz). Tā kopīgi satīrījām četras dušas. Kad gājām tīrīt citā blokā esošās, mūs pārķēra viens līderis un pateica, ka mums tas nav jādara, tas ir tīrīšanas personāla ziņā. Mums bija skaidrošanās, kā tas nākas, ka supervizer saka vienu, bet līderi ko citu. Britu palīgi atzina, ka viņi to darīja London 2012 laikā un viņiem vismaz tagad bija ko darīt. Skaidrojām brazīliešiem, ka šī ir Olimpiāde un mūsu pienākums ir turēt līmeni. Skaidrojāmies daudz un brazīļu brīvprātīgie vai baidoties, ka var nākties tik smagi strādāt, vai no kā cita, mums mēģināja iestāstīt, ka bez speciāla ietērpa mēs to nedrīkstam darīt. Pēc tam tīrīšanas personāls baidoties, ka mēs viņiem atņemsim darbu vai kāds viņus sapurināja, visu iztīrīja, arī pārējās dušas. Mums pašiem par padarīto bija lepnums un atzinām, ka tas bija jautri. Ar Astrīdu spriedām, ka problēmas būtu mazāk, bez violetajiem (tīrīšanas personāls). Jo dažbrīd viņiem tiešām bija jāiebaksta, jauzspasē (jo zaga) vai jaizdzen. Bet pēdējās dienas satīrot delegāciju atstāto sienu, barību vai citus gružus, Eiropieši jutās dzīvi, jo tika darīts kaut kas lietderīgs un par rezultātu prieks bija liels. Lielajā karstumā viss putēja. Smiltis stallī zirga kājām bija par mīkstu un lielajā sausumā varēja kļūt zirgu kājām bīstamas. Lielu kārtu noņēma nost, bet tik un tā bija par mīkstu. Tāpēc arī smiltis tika laistītas iespēju robežās. Galveno staļļa „ielu” laistīja cisterna, bet „pievadceļus,” cik nu šļūtene ļāva, brīvprātīgie. Itāļi ļoti novērtēja, kad Patriks palūdza man ar grābekli nolīdzināt smiltis un pēc tam ar lielu, lielu ūdens daudzumu aplaistīt.

Kad zirgi pamazām pameta stalli, bija pēc viņiem jāsatīra. Man no rīta iedeva lapiņu ar zirgiem, kuri ir prom un jāapstaigā viņu boks. Jānoņem mape, jānovāc striķīši, karodziņi, pavadiņi, līmlentes utt. Jāpaskatās vai nav atstāts, kas vērtīgs, kā zābaki, spaiņi, termometri utt. Jāsagatavo boks tīrīšanai. Varēju iet iekšā boksā un, ja kas aizdomīgs, jāziņo. Vienā atradām naglu, kas tur visu laiku bija bijusi. Nezinu kāpēc netika par to ziņots, bet zinot, ka tur pēc tam būs Paralimpiāde un armijas zirgi, ziņojām un Patriks vai pats ar savu vīriešu spēku nokārtoja vai saorganizēja puišu brigādi. Pēc tam boks bija jaiztīra no skaidām. Brīvprātīgie drīkstēja tīrīt tikai sešus, bet pārējos bija jātīra violetajiem. Biju šokā par to, jo tā netīri boksi stāvēja vairākas dienas un nelikās, ka violetie steidzas tīrīt. Zinot, kādi sanitārie apstākļi ir jāievēro katram, tas likās absurds. Eiropieši bija gatavi turpināt tīrīt, bet redz nedrīkst. Ir silts un mitrs un lai tur tā mētājās.

Dažreiz tā sēžot Patrika kabinetā (sēdēts tur tika daudz), mani šad tad noturēja par menedžeri, jo uz durvīm rakstīts „Stable Manager” un Patrikam arī bija dzeltenā forma. Tad pie manis grūmi, delegāciju šefi, zirgu īpašnieki un pat jātnieki nāca ar sāpēm. Man pat sirds lūza par zviedriem, kuriem bija problēma ar trubu un varēja savainot zirgu. Trīs reizes Patrikam pārjautāju vai  ir nokārtojis, līdz tiešām bija nokārtojies.

Tad vēl mūsu rokās bija drošība. Stallim bija divi vārti jeb divu izeju virzieni. Pirmie vārti – galvenie vārti, visi nāk iekšā un iet ārā, jātnieki, grūmi, zirgu īpašnieki … iet ēst un uz arēnu trenēties vai sacensties. Otrie vārti – sētas vārti, pa kuriem zirgi tika vesti pastaigā, ganīties vai jātnieki vienkārši izkustēties. Pie šiem vārtiem bieži pirms vet check, tika veikti pārbaudes vet checki, lai delegācijas varētu pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Man šad tad nosēdināja pie otrajiem. Iedeva rāciju, kur visu laiku kāds runāja portugāliski un lika pie viņiem sēdēt. Es vaktēju vai visiem ir Stables Access kartes un vai veic roku dezinfekciju ar alkohola gēlu, bet stjuarts pierakstīja zirgu head number uzskaitot cikos, kas ienāk, un cikos kas iziet. Staļļos Stjurati bija bieži viesi un viņi uzraudzīja vai zirgam netiek darīts pāri, vai viņš labi izskatās, vai nav pārguris utt. Delegācijas varēja ar viņiem konsultēties un pat stjuartiem palīdzēju krievu delegācijai palūgt zirgu dzirdīt ik pēc 4 stundām… arī naktīs. Darbs pie vārtiem bija vientuļš. Daudziem brazīliešim viņš patika, jo bija tikai jāsēž. Viņi pat neaizrādīja. Pa šie vārtiem pārvietojās arī violetie. Viņi mani ienīda, jo visiem prasīju Stables Access. Viena pat man norādīja, lai atceros viņas seju, jo netaisoties visu laiku man rādīt to karti. Man bija vienalga, lai kā mani ienīda uzrādi vai ej staigā. Vienreiz stjuarts uzticēja piefiksēt head numbers. Viena ļoti runātīga stjuarte man izstāstīja daudz par zirgiem un jātniekiem. Citu reizi tiku nolikta rakstīt tos numurus, bet pētot mērkaķīšus nepamanīju, pa kuru mirkli zirgs iegāja. Labi, ka nebiju viena un šveicietis Jorgs apstiprināja, ka zirgs jau ir stallī. Palūdzu vai varu viņu paņemt līdzi, jo vienam tur sēdēt ir garlaicīgi. Vienreiz pasēdēju pie pirmajiem vārtiem, kustība tur ir visu laiku un redzējām katru brīvprātīgo, kas ierodas uz darbu vai dodas mājup. Arī stjuartu pie šiem vārtiem ir vairāk. Pie otrajiem ir divi, bet pie galvenajiem pat seši. Ja pie galvenajiem vārtiem ignorēja brīvprātīgā lūgumu uzrādīt Stable Access, tad varēja smagi atrauties no stjuartiem.

Zirgi arī ir atlēti un viņiem pēc smagas slodzes bija nepieciešams ledus. Bija atsevišķa ledus telpa, kur ledus tika glabāts. Katru vakaru atveda ledu. Mums bija jāsaskaita cik ir atvests un tas jāsaliek kastē. Pāris reizes man uzticēja saskaitīšanu. Pa dienu ledus telpā sēdēja kāds brīvprātīgais. Tā kā darbs nav smags, bet atbildīgs, tad sēdēja parasti viena brīvprātīgā no Krievijas, kura bija jau pensijas vecumā un kāds norīkots vietējais. Vienreiz ar kundzīti kopā sēdēja brits. Bija jautri stāsti pēc tam. Kad viņai bija atpūtas dienu, nolika mani, jo viņai darbs ļoti patika un ledu sargāja, tā teikt, līdz pēdējam, pat pēdējā dienā, kad zirgi vēl bija stallī, bet ledus nevienam nebija vajadzīgs. Kam sargu? Kad sargāju ledu, tas izpaudās tā, ka es pierakstīja, kura komanda cik ledus pakas paņem un liku parakstīties par to. Darbs nav grūts, bet atbildīgs un jautrs. Atnāca Japānas komandas grūms paņemt ledu delegācijas krekliņā. Pierakstīju Japan un cik paņem. Ņemot lapu parakstīties, viņa man prasīja, kā es zinu, ka viņa ir no Japānas komandas. Tad pati saprata un pasmējāmies.

img_1368

Sargājot ledu un klausoties, ko portugāliski runā rācijā

Tā sēžot ledus telpā, brīvprātīgie redz visus, kas paiet garām. Tā kā man bieži nācās staigāt daudz, nogāju gar šo telpu ļoti daudz. Krievu brīvprātīgā viendien pat bija norūpējusies, ka es staigāju ļoti daudz un Martins jokoja, ka ies Patrikam sūdzēties, ka es nostaigāju gar ledus telpu pārāk maz.

Darbā man bija no sākuma jāierodas astoņos, bet pēc kāda laika man tika mainīts grafiks un rīta maiņa sāka sešos un strādāja līdz trijiem. Vakara maiņa strādāja no diviem līdz vienpadsmitiem un bija arī nakts maiņa, kura strādāja no vienpadsmitiem līdz pieciem rītā. Nakts maiņa bija tā, kura palīdzēja zirgu sagaidīšanā un zirgu aizvadīšanā. Man arī bija tāda iespēja, bet lidmašīna no okeāna otras puses kavēja un beigās tikām aizsūtīt mājās pirms laika, jo negribēja, ka tālāk dzīvojošie sevi apdraud ceļā uz mājām, jo nakts Rio ir bīstamas. Lai gan ļoti gribēju šo procesu redzēt un piedzīvot, nebija, tomēr, lemts. Parasti bija tā, ka sešos vēl nekas nenotika un viss ko varēji klimt apkārt apgaitās. Viss sākās septiņos un nevienam nebija iebildumi, ja ierodies astoņos.

Parasti arī apgaitās grūmiem, ja bija kādas sūdzības, tad mums tās bija jāuzklausa un jārisina pašiem vai jāziņo līderim vai menedžeriem. Parasti sūdzējās par nedegošām lampām, ūdens trūkumu, elektrības neesamību utt. Viendien gan sanāca jautri, kad mums viens grūms ziņoja, ka viņiem nav elektrības. Ziņoju Patrikam. Viņš sāka čekot un izrādījās, ka visam stallim nav elektrība. Beigās izrādījās, ka ir atnākuši elektriķi veikt labojumus un atslēguši elektrību. To pat Patriks nezināja. Bija arī tādi gadījumi, kad tika pamanīti defekti, kas var apdraudēt zirgu. Itāļu blokā bija 3cm skudras, kas itāliešu grūmiem patika, jo tās veda prom gružus. Kad itāļi aizbrauca, tad Čarzls noorganizēja skudru indēšanu, jo bija par to sašutis.

Bija man arī iespēja izpalīdzēt krosa norisē. Pamēģināju ģenerālmēģinājumu, kas likās vairāk nīkšana. Man nebija līdz galam izstāstīts, kāda ir mana loma un kas tieši man ir jādara un kā, bet siltumā ar maz gulētu stundu bagāžu paliku kašķīga un kreņķīga. Sapratu, ka man ir jākustās un pusdienās gāju uz pusdienu telti ēst, ne izmantoju iespēju, ka ēdienu man pieved. Tā kā sakaru trūkumu dēļ viss ievilkās uz ilgu, pateicu, ka stallī daudz darbu un pametu visu. Beigās no Ķīnas brīvprātīgās stāstītā sapratu, ka man ir par maz izstāstīts un tāpēc nejutos tur iederīga, jo izrādās, ka man noliktajam darbam – eskortēšana – ir vesela instruktāža un nosacījumi. Sacensību dienā stallī bija gana daudz ko darīt, tāpēc biju gana priecīga, ka biju nevis krosa distancē, bet stallī.

Transports

Rio 2016 brīvprātīgajiem transports tika apmaksāts, bet tas bija limitēts. Organizatori informēja, ka varam izmantot tikai divus transportus vienā virzienā un viena virziena ilgums nedrīkst būt ilgāks par 2,5h. Kāds bija novērojis, ka dienas limits ir R$16.00, kāds cits pateica, ka limits nav. Uzzinājām, ka sportisti un prese var braukāt krustu šķērsu, bet brīvprātīgajiem karte ir limitēta. Turklāt apmeklētāju RioCard arī bija ar noteikumu listi un instrukciju tā lietošanā. Kā tur īsti ir – leģendas klīst vēl tagad. Tāpēc pirmajā nedēļā, kad vēl nebija atvērts Olimpiādes apmeklētājiem paredzētais transports, man bija jādodas uz darbu ar trijiem transportiem un viens gāja no manas kabatas. Transports nebija dārgs. Onibusi un BRT maksāja R$3,80. Transporta kartē tika ielikta nauda, nevis tika maksāts par konkrētu braucienu skaitu. Ar to pašu karti varēja maksāt arī metro un par vilcienu. Bija onibusi, kas maksāja dārgāk. Speciālajos autobusos kā manis pieminētajā 2018, ar šo karti norēķināties nevarēja, tur varēja tikai skaidrā pie šofera. Tāpēc bija jāseko līdzi naudas daudzumam uz kartes norēķinu brīdī autobusā uz valadiera ekrāna vai speciālos automātos termināļos. Papildināšana šīm kartēm nav tik viegla, kā mūsu ierastais e-talons, kuram var iebrist narvītī un ielikt braucienus cik vajag, vai kādā pieturā sameklēt automātu. Papildināšanu varēja veikt speciālos automātos, kuri atrodas lielākajos termināļos vai kasēs, kas atradās lielākajos termināļos. BRT gadījumā to varēja izdarīt arī pieturās, bet arī tur ne visās bija kases. Turklāt aparāti pieņem skaidru naudu un kasēs ari varēja norēķināties tikai skaidrā. Savu karti varēju papildināt tikai Alvorada un Madureira terminālī.

Norēķināšanās neliek lauzīt galvu par zaķiem. Onibusos iekāpšana ir pa pirmajām durvīm, samaksā šoferim vai piereģistrē karti pie valediera, atbloķējas vārtiņi, tiem izej cauri un sēdies. Kad vajag izkāpt, parauj strīķīti vai skaļi portugāļu valodā palūdz, lai izlaiž un pa aizmugurējām durvīm izkāp. Vienkārši. Cilvēki ar bērnu ratiņiem iekāpa pa speciālām vidējām durvīm, piegāja pie vārtiņiem, piereģistrēja un pagrieza vārtiņus. Daži stāvēja pie šofera laukumiņā – piereģistrēja un pagrieza vārtiņus, bet tālāk negāja. Nevienu zaķi neievēroju. Tirgotāji samaksāja ar našķi šoferim, patirgojās un kāpa ārā. BRT, vilcienos un metro ir savādāk – termināļos un stacijās ir jāiekļūst caur speciāliem vārtiem, pie kuriem piereģistrē karti un ej cauri. Pēc tam vari ar šiem transportiem braukāt cik gribi, tik neej ārā pa vārtiem, jo atkal būs jāreģistrē karte. Dažbrīd šīs sistēmas bija ļoti lēnas un vajadzēja pusminūti līdz piereģistrē karti. Vai notika kļūda un ar pirmo reizi paradīja sarkanu krustu vai parādīja, ka karte jau ir reģistrēta. RioCard gadījumā karti vienā stacijā nevarēja izmantot ne ātrāk, kā pēc 20 minūtēm, ja nē tā bloķējas. Dažbrīd viņa tā pat vien nobloķējās. Vienu rītu sāku domāt, kā izlūgties, lai laiž ar akreditāciju transOlimpica, jo karte vienkārši… pati nobloķējās. Redzēju, ka viens autobuss aiziet, pēc 20 minūtēm ir nākamais un negribējās 40 minūtes gaidīt nākamo vai par savu naudu braukt atpakaļ uz Alvoradu, lai rautu caur Madureiru. Labi, ka satiku vēl vienu brīvprātīgo, kura runāja angliski un man patulkoja, lai pagaidot. Tā mēs tur salasījāmies 3 cilvēki ar šādu problēmu. Pēc 15 minūtēm tikām iekšā uz transportu. Gribēju jau teikt, ka sistēmas kļūda, bet tā arī nepateicu, jo transportā jau tiku.

No sākuma brauciens ar trīs transportiem likās trakums, bet viņi paši sakot, ka Rio apmēriem pat 4 transporti ir pilnīgi normāli. Kad biju jau nedēļu pamocījusies, uzzināju, ka transOlimpica BRT līnija kursē reizi 20 min. Speciālais Olimpiskais transports (jaunās BRT un Metro līnija) – bija pieejams tikai cilvēkiem ar RioCard un akreditāciju vai pasākuma biļeti. Mans roomeits pat bija pamanījies visu izpētīt. Arī gar mūsu mājām ejošo līniju izpētījis. Līdz transOlimpica nokļūšanai un pēc tam brauciens ar to bija vien tie paši trīs transporti līdz Olimpiādei, bet ātrāks veids, bet kad sākās Olimpiāde un uzzināju par savienojumu starp transOlimpica un transOeste, trīs stundu ceļš pārvētās par nepilnu stundu garu ceļu. Un šai kombinācijai RioCard tika nopīkstināta tikai vienreiz dienā no rīta. Atpakaļceļā tā nebija jālieto, jo transportā laida ar akreditācijām vai biļetēm. Centro Olimpico termināļi bija savienoti un 6os rītā, kad nebija virzienu koriģētāji, īsākais ceļš bija elpas vilciens. Brīvprātīgajiem pat nebija vajadzīga akreditācija, ko organizatori lūdza izejot no teritorijas ielikt somā, jo pazīšanās bija uniforma. Lai gan brauciens ar vilcienu bija jautrāks, jo daudzi kolēģi savas dzīves vietas bija atraduši vilciena tuvumā, nevis kā es, rēķinājusies ar autobusiem. TransOlimpica nelaime bija tā, ka tā gāja cauri divām favelām. Kas tur traks, favelas redzēju. Jā! Bet istabas biedrs man izstāstīja, ka esot apstādināts viens BRT favelā un apzagts, kas šeit esot pilnīgi normāli. Nākošajā dienā bija ļoti, ļoti bail braukt ar viņu, un, kad autobuss stājās, man likās, ka viss, šķiršos no sava telefona, vispār atņems visu, kas ir somā ar visu somu un, varbūt, vēl izģērbs. Bet tad atcerējos, ka transOlimpicai ir viena pietura favelā. Jaunajām līnijām doma bija tāda, ka Olimpiādes laiku bija vaļā tikai dažas pieturas un parējās tiks atvērtas pēc Olimpiādes, kas daudzas līnijas padarīja ērtas un ātras. Pie manas mājas bija BRT pietura, tikai bija jāpāriet pāri ielai, bet tā bija ciet un man bija jāiet viena pietura uz atpakaļu. Attālums nebija liels, toties vakarā mājās varēja iet caur veikalu. Kad beidzās Olimpiāde, tad vēl pāris dienas varēja baudīt tukšus transportus un pēc tam transportu atvēra tautai. Dzīvokļa biedriem vēl bija darīšanas Olimpiskajā ciematā un pēc tam sūdzējās cik viņš ir palicis lēns, jo piestāj pie katra staba.

Mani pat pārsteidza, kad vienu rītu braucu uz darbu un maz gulētas naktis darīja savu. Rīgā ļoti, ļoti baidos aizmigt sabiedriskajā transportā. Kad nāk miegs, tad cīnos cik varu. Rio 5os rītā ir jautrāk. Pirmās dienas bija paniskas bailes pat pa ielu staigāt. Viens rīts man lika saprast, ka nav ko iespringt. Ieliku elkoni stikla stūrī, iestutēju rokā galvu un acis atvērās burtiski, tad, kad jau redzēju Olimpiskā jāšanas centra krosa laukumu, kas no BRT bija labi redzams. Tas nozīmēja, ka tūlīt būs jākāpj ārā. Braucām sveši cilvēki, bet gulēja autobusos daudzi. Vienu rītu pat modināju citus, lai neizbrauc tālāk par galapunktu.

Vienu rītu gadījās aizgulēties un nedaudz kavēju, bet neievēroju, ka transOeste ir tiešā līnija uz Olimpisko golfa laukumu. Uzzināju, kur ir golfa laukums, vienu pieturu aizgāju līdz vecās BRT līnijas pieturai (vecā līnija nepiestāja pie golfa laukuma) un nobraucu divas pieturas līdz transOlimpica. Ierados stundu vēlāk, bet vismaz zināju, kur notiek Olimpiskais golfs. Pēc tam ļoti cītīgi sekoju līdzi, kurā reisā iekāpju.

Apskates objekti tika sasniegti ar onibusiem, metro un kājām. Onibusu līnijas ir daudz. Tajās orientēties palīdzēja Moovit aplikācija vai vietējo palīdzība. Bija līnijas, kuras jau bija ierasta, lai tiktu uz Copacabana vai centru. Ar integrasao 1 un 2 bija jautrāk, jo viens noiet pa ielu, kur mums vajag, bet otrs gar Barra de Tijuca pludmali. Tas otrs, protams, prasīja vēl laiku ar kājām, bet mēs vienmēr jaucām, kurš kur ved. Un jā visu transportu nelaime – kondiška uz pilnu klapi. Lietainajās dienās, kad gadījās izmirkt, tas likās nejēdzīgi un nepanesami. Saaukstēšanās +34C tur arī radās.

Šoferu braukšanas stils bija tāds, ka labāk bija transportā sēdēt. Kad tika koriģēta pasažieru plūsma, regulatori nelaida autobusos cilvēkus vairāk par sēdvietām. Lai gan bieži cilvēku plūsmas bija tik liela, ka laida cik salien arī kājās stāvētāju. Tad, gan bija stieņos jāiekrampējas cik nu var, jo TransOeste izgāja cauri Alvoradas terminālim, kur bija strauji pagriezieni. Vienreiz pat viens no pasažieriem iesaucās „Vīīīīī…”.

img_1579

rinda uz autobusu Centro Olimpico 

Kad tautas bija daudz – īpaši vakaros, kad bija lielākā burzma Centro Olimpico, kur bija vairums arēnu – cilvēki plūda uz transportu. Nebija nekādas grūstīšanās par tikšanu autobusā vai burzma un sacensība, kurš pirmais. Visi, gan vietējie, gan viesi, zināja, kur atrodas durvis. Lai gan dažiem autobusu modeļiem nesakrita (šis bija jautri BRT stacijās, kur ir vēl stacijas durvis), durvju skaits bija viens un stāvēja rindās, katrs uz savām durvīm. Regulatori uzpasēja, lai nav par daudz cilvēku. Nebija nemaz jāstreso. Netiki šajā autobusā, viena minūte un ir jau nākamais klāt. Civilizēti un bez panikas. Pirms Olimpiādes sākuma es to novēroju Alvorada terminālī no rītiem un Madureirā vakarā. Lai gan tur bija žogi, bet, tik un tā, cilvēki bez panikas un kulturāli stāv rindā pat aiz žoga beigām un pacietīgi bez stresa gaida savu kārtu iekāpt autobusā. Viens aizgāja un ātri vien jau ir nākamais. Es pat pie tā pieradu un dažbrīd nevaru saprast pensionārus Rīgā, kuri pie autobusa grūstās. Tak, visi tiks iekšā.

Rio atskaite jeb turam roku uz pulsa…

Hei, hei!

Nedusmojieties, ka turpinājums tik drīz neseko, jo ir daudz ko stāstīt un tam vajadzīgs laiks. Varbūt noslēgumu lasīsiet jau ziemā sildoties ar siltu tēju pēc treniņa -20C, bet varbūt pavisam drīz. Tā kā mana nodarbošanās nav rakstiencība, tad viss iet vēlu. Šobrīd veselība neļauj trenēties, bet laiks rakstīšanai neatrodas, jo pēc tik gara atvaļinājuma slīkstu darbos maizes pelnīšanas darbā. Un veselība prasa atpūsties. Būs, būs raksti, nekas neapstāsies.

Variet aicināt izstāstīt visu klātienē vai, ja ir velme kaut ko redzēt klātienē. VIENU savu brīvprātīgo kreklu varu pārdot vai pret kaut ko iemainīt, bet pulkstenis nepārdodās.

Esmu atvērta piedāvājumiem piepelnīties, lai pildās Tokijas fonds.

Proatms, liels paldies katram, kas kaut centu ieguldīja un ļāva man to piedzīvot. Strādāju no visas sirds par Jums katru. No pilsētas redzēju maz, bet piedzīvojum bija gana arī stallī.

Mani ir ieinteresējis darbiņš pie zirgiem un skatos, kad atkal varu ko tādu darīt.

Paldies, paldies, paldies!!!!

P.S. Pastkartīties no Rio droši var man prasīt, gan jau pietiks katram. Kas pirmais mani noķers, būs lielāka izvēle.

Uniforma, okeāns, apmācības un sākam…

Nu, ko! Piedzīvojumi Rio turpinās nākamajā dienā. Esot Rio, pirmās dienas vēl esmu Latvijas laika joslā. Tāpēc mošanās četros no rīta mani pat nedaudz biedē. Pat dzīvokļa biedrs nobīstas, ka iespējams Messenger ir pamodinājis ar ziņu, bet pamodos vēl pirms ziņas. Dienu sāku ar MoovitApp, lai saprastu vai vispār tikšu, kur vajag. Aplikācija saka, ka varu tikt ar vienu autobusu. Ļoti labi, vēl piedāvā ar trīs un četriem. Pēc vakardienas, vispār, taksi gribās izsaukt! Eju uz autobusa pieturu gaidīt savu busu. Oi, onibusu. Man Moovit ieteicis braukt ar 2020. Pieturā, tad arī pacietīgi gaidu. Sapratu, ka onibusu lietas no rītiem var būt izdzīvošanas māksla. Jāzina, kur nostāties pieturā vai starp pieturām, lai tiktu, kurā vajag. Sastājas 3 līdz 4 onibusi, redzu, ka nāk mans un tas aiziet pa otru joslu un palieku rokas noplātījusi. Tā viņi nāk pa bariem, nevis pa vienam. Sāku domāt alternatīvas un man ieslēdzas loğika. No lidostas ieteica braukt ar 2018 un tas brauc gar okeāna krastu. Tātad viņam jābrauc gar akreditācijas centru. Tieši viens brauc. Stopēju nost. Un šoferim dodu adresi uz lapiņas un prasu vai tur brauc. Iebakstu kartē, kur man vajag. Tas tik kaut ko portugāliski runā. Paņem no manis naudu  un pagaida kamēr apsēžos. Nu, ātrums, kādu onibuss uzņēma, bija stindzinošs. Vaktēju savu pieturu Here aplikācijā. Noskatu jaunās BRT stacijas un jauno metro staciju. Braucam gar okeānu un redzu tālumā kalnus, okeānā viļņi.

img_0875

transporta shēma, kas ļoti noderēja. Šeit ir tikai galvenie tranposrta mezgli. Onibusu nav, jo to ir ļooooti daudz.

Iebraucam Ipanemā. Cilvēku daudz. Daudz skrējēju, vēlo braucēju, sērferu, gājēju. Iebraucam Copacabana. Te tā ir! Tā slavenā promenāde ar vilnīšu rakstu. Daudz atpūtnieku, aktīvu dzīves veidu piekritēju. Izbraucam cauri pilsētai, kurā redzu rosību. Braucam ātri. Pēc mirkļa jau esam tunelī un GPS pazūd signāls. Vieta, kur man vajag izkāpt strauji tuvojas, bet tiklīdz izbraucam no tuneļa, redzu, ka tik pat kā klāt esam. Apstājamies pie sarkanā luksofora signāla. Ceļos jau iet lūgt mani izlaist, bet šoferis jau pievērsies man. Norāda, kura ir tā iela, vēl kaut ko pasaka un… iedod man avīzi portugāļu valodā. Nu, labi! Eju meklēt ieeju, bet daudz nav jāpūlas, jo garo rindu nevar nepamanīt. Stāvu rindā, kas liekas ļoti gara. Izšķirstu avīzi un tad ķeros klāt gida grāmatai. Pēc brīža man jautā vai esmu brīvprātīgais. Kad atbildu, ka esmu, mani cits brīvprātīgais aizvirza uz citu rindu, kas ir īsāka. Stāvot rindā, iepazīstos ar itāli, ķīnieti un brazīlieti. Tā čalojot pat nemanam, ka jau 40 minūtes stāvam rindā, bet blakus darbinieku rinda kustās uz priekšu, bet mēs stāvam uz vietas. Pēc brīža mūs sauc iekšā darbinieku rindā. Viens mirklis un jau mani bildē. Iedod lapiņu un liek stāvēt rindā un gaidīt, kad sauks tavu vārdu. Bad idea! Manu vārdu brazīļiem ir grūti izrunāt. Bet sapratu, ka nabags cenšas izmocīt manu vārdu.

img_0944

Rinda uz akreditāciju

Laimīgi duru no centra ārā, lai ietu pēc uniformas, kas ir citā ēkā. Ceļā redzu kļūdu. Uz akreditācijas ir nevis Stables Team member, bet Training Site Team member. Eju atpakaļ. Mani nosūta pie Help deska. Ņemu numuriņu un 30 minūtes gaidu savu kārtu. To sagaidījusi, saku, kas man par bēdu. Jautā vai krāsa, burti un numuri pareizi. Kā es to varu zināt? Meitene kaut kur aiziet un jau mirklis un nāk atpakaļ un saka, ka viss ir kārtībā, tam tā jābūt. Nu, labi! Eju pēc formas. Tās izņemšana ir tajā pašā kompleksā, tikai citā mājā. Ir rinda, bet ne tik gara. Jau pēc mirkļa esmu pie meitenes un dodu savu akreditāciju. Tiek izdarīts papīra darbs, iedota transporta karte RioCard. Man paprasa vai saprotu portugāļu

img_0948

RioCard

valodu. Atbildu, ka nē. Nu, nekas, še info par RioCard portugāliski. Labi, ka šo pašu info orgi iedeva pirms tam angliski. Iedod lapu ar lietām, kas man ir jāizsniedz un liek izņemt numuriņu pielaikošanai. Ok, daru tā. Izņemu numuriņu un eju ieņemt brīvu beņķi, uz kura gaidīt savu kārtu. Tik tikko mans dibens skar krēslu, klāt ir cits brīvprātīgais un saka, ka varu iet tik iekšā uzreiz, nekas nav jāgaida. Ceļos un speru tik iekšā. Priekšā cita brīvprātīgā, kura mani uzrunā portugāliski. Saprotu, ka jāsveicinās angliski, jo tālāk viss aizies portugāliski. Kā pasaku “Hallo!” no manīm meitene atlec nost, kaut ko pasaka pārējām un pie manīm pienāk meitene, kura runā angliski. Viņa runā lēni un nomierinoši. Paprasa manus izmērus, tad sameklē kreklu, bikses un jaku un iegrūž mani uzlaikošanas kabīnē. Uzlaikoju, pievēršu uzmanību biksēm, lai tajās varu pietupties. Apčamdu formu labi. Polo krekls sintētika, bikses gribētu biki biezāka auduma, bet jaka man ļoti iepatikās. Sāku to visu vilkt nost. Meitene aiz aizskara jautā vai viss ir kārtībā. Esmu laukā un saku, ka M man der. Tas tiek atzīmēts uz lapas un liek iet tālāk. Izeju no pielaikošanas zonas un eju pēc apaviem. Man prasa izmēru. Eiropas vai Brazīlijas? Eiropas. Mans 40 izskan jocīgi, bet mani saprot un tiek iedots pareizais izmērs. Uzmēru, liekas, ka der. Sieviete stāv aiz galda un jautājoši tur īkšķi gaisā. Rādu pretī, ka ir ok. Kedas ieliek kastē, pa virsū uzliek trīs zeķes un liek iet tālāk. Tālāk aiziet pa konveijeri. Iedod somu, kur ieliek kurpju kasti un zeķes, ieliek mazu plecu somiņu, jostu un pārējie sīkumi jau ir iekšā. Eju tālāk un man somā iemet, kreklus, jaku un bikses. Un atkal jāiet pie galdiņa. Viss jāņem ārā, katrai lietai tiek noskanēts svītru kods. Izrādās man nav pielikts lietus mētelis. Tas tiek ātri sarūpēts. Viens mirklis un esmu ārā.

img_0949

Selfijs uniformā

Ko tagad? Varbūt pavazāties apkārt? Sāku staigāt apkārt, bet mani pārņem nemiers. Rodas iekšējas bailes. Ielas nerada drošības sajūtu. Dodos atpakaļ uz autobusu. Ātri to noķeru un esmu ceļā uz mājām. Atkal pieturu vaktēju Here aplikācijā! Vakarā aizeju uz veikalu, paskatīties, kas tur ir. Veikals ir liels, groziņu nav, bet ir jāņem rati. Labi, būšu no laukiem un nesīšu rokās. Sulas kādas nav Latvijā, saldumi, augļi. Paņemu mango, kas izrādās garšīgāks nekā esmu ēdusi. Marakujas sula garšo fantastiski. Pat jogurts liekas ar labāku garšu.

img_0960_2

Meklējot ceļu uz okeānu

Nākošajā dienā nekas nav jādara. Nolemju aut kājās skriešanas apavus un doties meklēt okeānu te pat Barrā. Līdz okeānam tikt liekas viens pīpis. Ielai, uz kuras dzīvoju, nav turpinājums braucot ar mašīnu, bet vienai ielai ir turpinājums ejot ar kājām. Pēc kartes spriežot, savienojums ar ceļu uz okeānu liekas viegls. Bruno doto karti līdzi neņemu, bet cenšos atcerēties, kas tur uzzīmēts. Bruno bija sagatavojis karti ar nokļūšanu uz okeānu. Nez kāpēc atceros to samērā taisnu. Dodos skriet pa gājēju ceļu! Pa ceļam mani aprej suns, bet man īpaši nav bail, jo suns ir pavadā un saimniece to tur. Nokļūstu pie vārtiem, kur turpinās gājēju ceļš. Tur sēž vīrs un kaut ko man saka. Es, protams, nesaprot, ko viņš man saka. Jautāju vai varu iet, bet viņš tik runā. Nāk pretī sieviete un saka, lai eju tik tālāk. Tā arī daru. Tik vēlāk uzzinu, ka tas ir maksas ceļš un manas mājas iedzīvotājiem par to ir jāmaksā. Tālāk ir jāšķērso iela un upe. Ielas šķērsošana prasa pacietību, bet pēc saņemšanās es to izdaru. Tālāk meklēju tiltu pār upi. Skrienu pa velo celiņu, kur tādu kā es nav mazums. Skrienu uz vienu pusi un tiltu neatrodu, skrienu uz otru pusi. Un tad es saprotu, ka man ir jāizmanto tilts, pa kuru brauc mašīnas un es viņam izskrēju pa apakšu. Skrienu pa to augšā. Elpu aizsit, pulss augsts, bet tieku pāri. Tālāk jau bērnu spēle, skrien kamēr atduries okeānā. Krūmi gan gružu pilni. Atrodu okeānu. Tas liekas spēcīgs un varens. Ieejot tajā var just, ka spēcīgi rauj atpakaļ. Ūdens zils, dzidrs un spēka pilns. Šodien skaitās aukstā diena, tāpēc pludmalē ir redzami tikai daži sērfotāji un daži skrējēji. Pludmalē ir daudz laukumu pludmales volejbolam. Skrējiens atpakaļ mājup iet pa garāko ceļu, apskrienot gājēju ceļu, lai atkal nebūtu jāskaidrojas ar vīru pie vārtiem. Izskrienot uz ielu ar daudz gājējiem, ātrums liekas liels.

img_0964

Barra de Tijuca pludmale

Pēc tam dodos bankomāta meklējumos, kur uzgāju veselu pilsētu ar veikaliem. Bankomātu atradu, bet pa kvartālu nācās klīst ilgi. Turp ejot pat ieklīdu vienā universālveikalā, kur bija vis kaut kas, pat ginekologs, bet ne banka. Man ieteica naudu ņemt no ATM, kas atrodas bankās, jo tā ir drošāk un mazāka iespēja, ka Tavu karti nokopēs. Pāris veikali ir atrasti. Lai gan pat nenojautu, ka banka ir tuvāk par iepirkšanās kvartālu. Vismaz izkustējos.

Uz apmācībām sarunāju doties kopā ar austrieti Astridu, kura jautāja pēc kompānijas WhatsApp. Šo aplikāciju brazīlieši lieto ļoti daudz. Sarunājam tikties centrālajā stacijā septiņos no rīta, no kuras kopā plānojam doties ar Santa Cruz vilcienu līdz Magahleas Bostos. Lets make new friends! Ar MoovitApp visu smalki izrēķinu un saplānoju ceļu ar onibusiem, rēķinot ceļu līdz centrālajai stacijai apmēram 2h. Moovit man iedod autobusa numuru (kuru, protams, vairs neatceros) ar pārsēšanos Botafago un pēc tam varu nokļūt smuki tieši pie centrālās stacijas. Piedāvā arī metro variantu, bet man bail to izmantot. Mani pirms izlidošanas sabaidīja, ka tas esot drausmīgs un bīstams. Pieņemu lēmumu par onibusiem. Lai gan vēl joprojām domāju par taksi. Uz apmācībām uniforma nav obligāta, tāpēc māju pametu “civilā” apģērbā. Apņēmīgi dodos uz pieturu. Tā kā izbraucu vēl agrāk, cilvēku tik pat kā nav, ir tumšs. Gaidu onibusu, kuram it kā vajadzētu kursēt ik pēc piecām minūtēm, un pēc 20 minūtēm secinu, ka viņš nemaz nenāks. Laikam gaidu autobusu, kura nemaz nav. Bet nāk Integrasao 1 ar norādi Copacabana. Ievelku dziļi elpu un stādinu nost. Būs, tomēr, jaizmanto metro. Tukšās ielas šoferis izmanto liederīgi (pa to laiku, ko pabiju Rio, redzēju vienu onibusa un džipa avāriju). Dodamies Copacabana virzienā. Palaižu garām metro staciju General Osorio Ipanemā, bet veiksmīgi izkāpju Copacabana ar domu aiziet 5 kvartālus līdz metro stacijai Estacao Contagado. Ielas ir tukšas, dažus cilvēkus vēl redzu staigājam. Vienā kafejnīcā vēl notiek jautrība, jo tur vēl viesi aizsēdējušies no piektdienas. Ir 5 no rīta, tumšs un es eju uz metro svešā rajonā. Nokļūstu līdz metro stacijai un… tā izrādās ir ciet. Tiks atvērta 7:00. Nezinu ko darīt. Nopūšos un eju uz nākošo metro staciju centra virzienā. Tā nu kustos pa Rua Pompeu Loureiro. Varbūt līdz 7 aiziešu. Kartē izskatās tālu, bet man Magnētos kontrolpunkti kartē vienmēr izskatās ļoti tālu un tiem aizskrienu garām.

Tā nu eju pa tukšām ielām, izeju cauri tunelim. Jūtu, ka no bailēm eju ātri. Daži satiktie vietējie mani nomēra, bet neko vairāk. Izeju no tuneļa un tik šauju tālāk, līdz redzu stabu ar metro simboliku. Esmu aizčāpojusi līdz Sigureira Campos metro stacijai. Un tā ir vaļā. Uz apmācībām mēs nevaram izmantot orgu doto RioCard, tāpēc veikli nopērku metro karti. Vienīgā dzīvā dvēsele zālē ir kāds metro darbinieks. Eju viņam klāt un jautājoši saku “Central station.” Viņš paceļ roku un parāda uz kurām trepēm doties. Viņš manā vietā piereģistrē manu karti un tālāk jau dodos uz platformu. Kopumā metro stacija ir tīra un skaista. Platformas arī ir sakoptas. Ilgi nav jāgaida un pēc 5 minūtēm vilciens ir klāt. Skaists vilciens, kurā lecu iekšā. Un tad ievēroju Rio sabiedriskā transporta nelaimi, kuru pirms tam neievēroju – kondiška iet uz pilnu klapi. Aukstums ir nežēlīgs. Metro nav tukšs, daži cilvēki esam. Vai tiešām tagad vajag uz pilnu klapi darbināt kondišku? Tieku līdz centrālajai stacijai… stundu par ātru. Ar metro esmu ietaupījusi vienu stundu. Grāmatas man nav un internets man arī nav. Un, protams, man vajag labierīcības. Pastaigāju pa staciju un ap to. Ārpusē tumsā neko daudz nevar redzēt. (pēc tam es uzzināju, ka tas nav drošs rajons) Atrodu pagrabstāvā tualeti, kas maksā tikai R$1.40, bet vēl ir ciet.

Satieku brīvprātīgo no Slovēnijas. Vispār brīvprātīgos stacijā redzu daudz. Uzzinu, ka savu lidostā pirkto transporta karti varu papildināt, pretēji tam, ko teica kundzīte. Uzzinu, ka arī vilcienam šī karte der. Slovēniete man palīdz viņu papildināt un man ir pilna karte. Kā nekā, pirmo nedēļu raušu vaļā ar trīs transportiem. Viņai un vēl dažiem viņas satiktiem draugiem jābrauc uz Deodoro ātrāk. Uzzinu, ka viņiem šodien arī apmācības. Nu, daudziem šodien ir apmācības. Es palieku gaidīt, bet neskumstu un meklēju tualeti. Atrodu citu, kas ir vaļā. Vispār nav slikti. Viss ir tīrs un glīts. Uzgaidāmās telpas nav, bet atrodu trepes, uz kurām sēž citi. Es tā pat kā ar omnibusiem, daru tā pat kā vietējie un sēžos uz trepēm. Pa to laiku arī apskatu staciju. It kā nekas dižs, bet sava aura ir jūtama. Tā nu sēžu un blenžu grieztos. Pienāk laiks un dodos uz vietu, kur esmu sarunājusi tikties ar Astrīdu.

Dodamies uz vilcienu Santa Cruz. Tas izskatās jauks vilciens. Jauns un auksts vilciens. Amerikāņu puisis dzeltenā brīvprātīgo uniformā atkož, ka arī mēs esam brīvprātīgās. Abas neesam formās, bet esam ar Rio2016 somiņu. Sākam runāt par piedzīvojumiem, par uzskrūvētajām cenām, par to ar ko nācās saskarties meklējot nakts mājas. Puisis, izrādās, Rio dzīvo jau pusgadu un ir novērojis, ka brazīļiem nav izpratnes, kas ir brīvprātīgo darbs un, ka viņi mūs, starptautiskos brīvprātīgos, uzskata par naudīgiem. Puisis Maracana izkāpj un viņām līdzi vēl daudzi citi, kas liek saprast, ka ir brīvprātīgie, kuri dodas uz apmācībām. Nu, varam iepazīties savā starpā. Arī Astrīda nodarbojas ar jāšanas sportu. Ir studējusi portugāļu valodu, daudz ceļo un ir bijusi brīvprātīgā jaunatnes ziemas Olimpiskajās spēlēs. Viņa ir gadu nodzīvojusi Portugālē un pēc spēlēm ceļos pa Dienvidameriku.

Sasniedzam staciju Vila Militar, kur vilcienu pamet vēl daudz brīvprātīgo un vilciens kust tālāk. Mēs saprotam, ka nākošajā jākāpj ārā mums. Nākamā pietura Magalhaes Bostos. Arī mūsu pieturā izkāpj brīvprātīgie, bet ne tik daudz kā Vila Militar. Sekojam tiem nedaudzajiem, jo šajā pieturā ir tikai jāšanas centrs. Viss pārējais Deodoro notiekošais ir Vila Militar. Ieraugu jauno BRT staciju, kas izskatās ir atvērta un nosaku, ka man ar viņu būtu ērtāk. Ir redzama militārās pilsētiņas klātbūtne. Ielu pie stacija šķērsot ir grūti, bet to izdarām. Gabaliņš ir ko iet, bet viena brīvprātīgā saprot, kas mēs tādas un uz kurieni ejam un mūs pavada. Un tur jau tas ir – Centro de Hipismo. Pārbauda somas un iemet aci akreditācijā un sūta uz Check-in. Tur rinda, bet tā ātri kust. Prasu vai būs angļu valodas tulkojums. Būšot, būšot! Iedod man šiltīti “I sepak English” un sūta pie Help desk. Tur atkal rinda. Sagaidu kārtu, prasu par angļu valodu. Būšot un uzkleksē uz manas akreditācijas līmlapiņu, uz kuras ar roku uzrakstīts “Estables”. Tas nozīmē “Staļļi”. Iedod vēl balonu, kaut kādas lapiņas, kur viss ir portugāliski, pateicības vēstuli, kur saka paldies, ka esmu ieradusies… portugāliski un pusdienu talonu. Ejam uz vietu, kur notiek apmācības. Tā ir liela, balta telts, par kuru uzreiz var teikt, ka tā ir ēdnīca, kur mēs iesim ēst, jo darbinieki tur ēda. Apmācībām bija jāsākas 8:30. Protams, ka reāli viss sākās 9:00. Sākas runas… portugāliski. Astrīda biki patulko. Sveicina, kaut ko runā. Kur mana solītā English assistance? Viss iet portugāliski un Astrida galveno iztulko. Sastāsta par to kā rīkoties ārkārtas situācijā, kā izturēties konkrētā situācijā, par drošību parāda video, kuru skatījos vēl Latvijā esot. Pastāsta par rācijas izmantošanu, par operatīvajiem dienestiem. Es tik lūdzos kaut man tas nebūtu jāpielieto. Protams, par terorisma draudiem un tādām lietām. Izstāsta par ārkārtas situācijām un kam par tām ziņot. Sapazīstina ar cilvēkiem, kas jāšanas centrā ieņem kādu no galvenajām lomām. Bija slaidi, kur stāsta, kas ir jāšanas sports, kādas disciplīnas un smalki apraksta katru šķērsli… portugāliski.

img_0988

Gaidot apmācības

Un tad sekoja pasākuma apkaunojošākā daļa. Pirms tam vēl vienu apsveica dzimšanas dienā brazīliešu stilā. Dziedāja dziesmiņu un sita plaukstas. Tad, nu, visiem jāpiepūš balons. Visi! Uzsveru VISI, to izdarīja vienā elpas vilcienā. Man gāja smagi. Trīs pūtieni un man likās, ka atslēgšos. Izmērs sanāca kaut kas lielāks par florbola bumbiņu. Nu, es tak neesmu nirējs. Un tad domāju – vai skrējējam tas arī ir būtiski? Tad baloni ir visādi jārausta, jākrata, jāmētā, jāmainās (Astrīda pasmējās) un tad beigās jāspridzina. Visi! VISI to izdarīja bez problēmām. Es…vienkārši atsēju mezglu un izlaidu gaisu. Ko šī rotaļa mums attīsta es nezinu. Un tad seko ekskursija. Staigājam pa teritoriju. Parāda mums, kur ir arēna, kur veterinārā klīnika, kur krosa laukums… Astrida tulko, bet uzrodas puisis zaļā formā un

img_0992

Ekskursijas laikā jau nopratu, ka visu laiku ikdienā redzēšu kalnus.

brīžiem stāsta muļķības. Staļļos neejam, jo visu parāda lielos vilcienos, lai zinām, kurā paksī, kas jāmeklē un kas notiek. Tad tiekam sadzīti mazākā telpā uz pusdienām. Pusdienas nav nekas dižs – cepumi, pīrādziņš, mafins, maziņš ābols, sula, ūdens un daži krekeri. Tā kā nebiju ēdusi brokastis, tas tiek ēsts ar baudu. Kamēr ēdam, mūs sadala. Lūk, jēga līmlapīņām. Pie viena galda kross, pie cita EVS, pie cita staļļi utt. Tad arī ieraugu citas sejas ar kurām būs kopā jāstrādā, bet viņi saprot tikai portigāliski. Tiekam iepazīstināti ar supervizer Brauna, kura nav uniformā, bet ir civilā. Viņa runā angliski!!! Visi barā ejam uz staļļiem. Apstājamies pie vārtiem un liek visiem nosaukt vārdus. Tas liek man saprast, ka turpmāk būšu Agnēze. Saku, lai sauc mani Agy, kas arī strādā. Mums tiek dota instruktāža par kārtību staļļos… portugāliski, bet pēc tam puisis vārdā Cassiano iztulko svarīgo, ļoti īsi – zirgus nedrīkst aiztikt, fotografēt un barot, boksus tīra grūmi. Lai gan Bruna runāja 10x ilgāk. Nu, labi, varbūt tas arī bija viss, kas man bija jāzina. Staigājam pa staļļiem. Pirmajā mirklī liekas plaša teritorija, daudz vietas. Staļļi ir atvērta tipa, gaiši. Sadalīti blokos. Bet spriežam, ka nav tik lieli, lai būtu vajadzīgs velo. Sākam runāt par grafikiem. Uz jautājumu, kad man ir jāsāk, atbildu, ka rīt. Tas rada izbrīnu. Saku, ka, ja vajag, varu atnākt, nav problēma. Trīs transporti nav problēma. Bruna saka, ka pati nebūs, bet iepazīstina ar puišiem Čārlzu, Patriku, Martinu un Maiklu. Čārlzs uzreiz piešuj man niku Agy, par ko atbildu, ka ir uzminējis. Patrikam esmu Aņes, kas liek noprast, ka viņš ir francūzis. Par to Bruna apmulst, bet abi sakām, ka franciski tā ir. Tad, nu, man dod rīkojumu rīt šos kadrus uzmeklēt un sākt savus piedzīvojumus staļļos. Ok! Vēl pēdējās sarunas, pārbauda vai visi no saraksta ir klāt un ejam uz staciju.

img_1196

Ar Stables Manager Patrick. Bildē ir iekļuvuši abi menedžeri.

Ar Astridu nolemjam aizbraukt uz Ipanemu. Viņa man jautā vai es zinu kā tur nokļūt. Es šorīt braucu uz centrālo staciju caur Ipanemu – tad jau esmu masteris. Brauciens ar vilcienu atpakaļ liekas ilgs. Tirgotāji kursē tik šurpu, turpu – alus, šokolāde, cepumi, ūdens, čipsi… Vilciens nav pārbāsts, bet tautas ir ļoti daudz. Man pat apnika. Centrālajā stacijā vilcienu nomainām uz metro. Pie vārtiem saprotu, ka jāseko līdzi ar kuru karti, kuriem vārtiem var iziet cauri. Katrai kartei ir savi vārti un ir kādi 3 vai 4 karšu paveidi. Un braucam ar “ledusskapi”, t.i., metro līdz pašai Ipanemai. Ir silta diena. No rīta bija auksts, bet tagad pašai prasās peldēties. Pludmale ir pilna tūristu un atpūtnieku. Promenādē ir daudz pludmales kafejnīcu un gar malām tirgotāji tirgo suvenīrus un savus darinājumus. Astrīdai vajag nopirkt iešļūcenes, tāpēc nolemjam atrast Rio2016 oficiālo Superstore. Izstaigājam visu Ipanemu un secinām, ka tas atrodas Copacabana. Priekšā klints, kuru apejam pa pilsētas daļu. Tā staigājot ir Eiropas sajūta. Var just, ka šis rajons ir tūristiem un tūristu šeit ir daudz. Atrodam Copacabana un tur promenādē akmentiņi salikti slavenajā vilnītī. Tālumā redzam suvenīru veikalu, vēl tālāk spīd pludmales volejbola stadions. Astridai veikals liekas tālu, bet tā ejot un baudot okeānu, skatus un atmosfēru, veikals ir klāt. To izstaigājam un uzzinu, ka pieņem tikai VISA karti vai skaidrā. Tad pavakariņojam vienā no pludmales kafejnīciņām. Gribam garneles un atrodam ēdienu ar tām – ķirbju biezenis ar garnelēm, garšvielām un kausētu sieru pa virsu. Tas ir ļoti garšīgs un barojošs. Vēl pasēžam un šķiramies pa mājām. Astrīdai rīt vēl ir brīvs, bet man jau rīt viss sākas. Noķeru Integrasao 1, aizbraucu mājup. Izpētu rītdienas transporta iespējas. Ir divi labi varianti – tā kā braucu šodien uz apmācībām un jauns variants ar onibusu, BRT un vilcienu. Rēķinos, ka rīt vēl ir svētdiena un ar transportu var būt visādi. Atlieku formu un ap astoņiem jau esmu sapņu valstībā.

Rīts sākas agri. Jau 4:15 čekoju e-mail un Facebook. 4:45 jau esmu apģērbusies, fiksi ieēdusi brokastis un dodos uz pieturu. Maršruts garš. 5os no rīta 4 ceļu maģistrālei sarkano gaismu ignorēju, jo jūtu, ka stāvu pie tukšas ielas. Ar onibusu 889A tieku līdz Alvorada terminālim, kur pārsēžos uz BRT ar virzienu Madureira (pirmās dienas piebilde Parador, pēc tam atklāju Expresso jaukumus). Madureirā dodos uz dzelzceļa staciju, kas ir tur pat pie BRT termināļa. Pirmajā mirklī piemirstu, ka vajadzētu acis un ausis turēt vaļā, bet neviens man ne pirkstu nepiedur. Stacijā satikta brīvprātīgā man norāda, ka svētdienās Santa Cruz vilciens kursē no cita perona nekā šiltes norāda. Vēl uz perona puišiem dzeltenā nojautāju “Santa Cruz, Vila Militar?”. Forši, ka brīvprātīgie viens otram palīdz (arī man sanāca palīdzēt citiem). Viņi man dod apstiprinošu atbildi. Skaļruņos visu laiku saka no kuras platformas, kurš vilciens aties un ik pēc kāda laika. Piecas minūtes un vilciens ir klāt. Jākāpj iekšā un pēc 3 pieturām esmu Magalheas Bostos. Dzelteno nav daudz. Bet, kur jāiet, jau zinu. Tieku līdz Workforce entrance, kur armijnieks slinki pārbauda manu somu. Pie Check-in ir rinda un tas vēl nav vaļā, lai gan ir jau 7:15, bet tam bija jābūt vaļā jau 7:00. Man nav, kur steigties, jo darbs man sākas tikai 8:00. Rinda nav gara. Pēc pāris minūtēm visi jau dodas iekšā iečekoties. Mana kārta pienāk ātri. Pārbauda manu akreditāciju, iedod kartiņu, uz kuras uzraksta manu vārdu, uzvārdu, brīvprātīgā ID un manu darbības areālu un kaut ko uz tās atzīmē. Iedod arī solīto pulksteni, kurš nelien iekšā somā, bet kaut kā izdodas to tur iedabūt, un ēdināšanas talonu, uz kura rakstīts “Breakfast”. Neloģiski manam darba laikam no 8:00 līdz 17:00 dabūt “Breakfast” talonu. Turklāt, tās beidzas 8:00. Nodomāju, ka gan jau izdosies ko sarunāt un šauju staļļu virzienā, pamanoties nedaudz apmaldīties.

img_1030

Viens no staļļa blokiem

Staļļa vārti ir ciet, bet ne aizslēgti. Pēc neliela mulsuma mirkļa šauju iekšā un meklēju kādu dzīvu dvēseli. Staigāju un secinu, ka neviena nav kabinetos. Staigāju un meklēju kādu. “Hallo! Everybody?” Neviena nav. Tālumā redzu atnākam Martinu. Tad nu šauju viņa virzienā teikt, ka esmu klāt. Sasveicināšanās no Martin puses ir man neierasta: “Hello, Agnese! How are you today?” Apjuku! Man vairāk vajag komunicēt ar ārzemniekiem. Man liek pagaidīt pārējos. Martins liekas jauks. Nav jauns čalis, bet vīrietis gados, bet tās esot viņam 7. spēles. Tad jau neesmu pirmā tāda kā es. Šo to pastāsta. Pajoko. Tad jau klāt arī Patriks un Čarlzs. Pēc nelielām sarunām ķeramies klāt darbiem. Man būs jātaisa Tack Room lapiņas. Man jāuztaisa pagaidu, jo delegācijas nāks izlūkot un teiks vai ko vēlas mainīt vai nē. Tāpēc tās būs parastas A4 lapiņas ar uzrakstu Tack Room, valsts karogu un valsts nosaukumu. Man iedod datoru un atver Word failu, kur darbs jau ir iesākts. Words kā Words tik atšķirība no mana ierastā laptopa ir tāda, ka dators un Words ir … franciski. Klaviatūra arī man nav ierasta, jo burtu izkārtojums ir francisks, ne tāds kā man ir pierasts.

img_1031

Franču klaviatūra  un kļūda…

Tāpēc drukas kļūdas ir daudz, jo spiežot it kā vienu burtu tā ierastajā vietā parādās cits. Kaut kādus iestatījumus pēc simboliem vai atmiņas atrodu. Valsts nosaukumi izveidojas nepareizi un līdz ar to ik pa laikam izlec vai kāds atrod tiešām stulbu kļūdu. Mani izjautā vai pati jāju, vai būs Latvijas komanda. Kas man patīk no jāšanas sporta utt. Martins jautā vai runāju vāciski. Saku, ka šī valoda man jau ir aizmirsta, bet varu runāt krieviski. Tam seko īkšķis gaisā, jo kā nu ne, plānā redzu, ka būs arī Krievijas komanda. Tad man vēl prasa vai zinu, kur nopirkt Claro interneta modemu. Saku, ka Barra de Tijuca redzēju viņu veikalu. Pēc pāris stundām tas tiek sarūpēts, jo nets būs vajadzīgs un daudz. Tad vēl mans iekšējais ģeogrāfs aizmiga un mēs nesapratām, kurš ir īstais Taipejas karogs. Man saka, lai nekreņķēju, jo to noskaidros. Kad šiltes ir gatavas, ar Čarlzu izejam cauri vai kas netrūkst un kopīgi izlabojam atrastās kļūdas. Tad seko jautrākais. Jāatrod, kur izprintēt krāsainas lapas. Atrod, kur var izprintēt melnbaltu, bet tas neder. Krāsains būšot tikai rīt pieejams, bet mums jau no rīta lapiņām jābūt pie durvīm.

Mani aizsūta pusdienās. Nu, jāmēģina samainīt to talonu. Eju uz check-in un stāstu savu bēdu. Mani uzklausa viena meitene, kas liekas, ka tur ir galvenā un tad seko: “Es saprotu, ka mums šī ir pirmā diena un mēs visi kopā mācāmies, bet noteikumi ir noteikumi. Šoreiz es samainīšu, bet nākamreiz, lūdzu, ņem vērā to un ej ēd, kad Tev ir paredzēts to darīt!” Samainīja manu talonu. Bet neko negrib dzirdēt, ka man tas liekas NEloģiski. Ejot prom vēl gribās noteikt “Bjeač!” Bet tālāk par domām netiek. Pusdienās nekā daudz nav. Trīs veidu salāti, pārsvarā salātu lapas ar kaut ko, tad rīsi un pupiņas. Makaroni, kartupeļi un sautēti dārzeņi ir kā piedevas. Veģetāriešiem ir kaut kas omletveidīgs, bet ir izvēle starp vistu un zivi. Saldajā auglis vai kūciņa/krēms. Un ūdens pudele. Visu vari krāmēt cik gribi, bet saldo var ņemt tikai vienu. Ēdnīca nav pilna, jo mūs vēl nav daudz.

Pēc pusdienām speru atpakaļ uz stalli un uzzinu, ka krāsainais printeris ir atradies un visu laiku bijis blakus kabinetā, bet tikai tagad pieslēgts un dabūts pie dzīvības. Šiltes jau tiek printētas un man rokās ieliek siltas lapas. Man tiek iedota karte jeb plāns un divpusēja līmlente. Man pēc kartes jāiet pa stalli un jāuzliek šiltes pie telpām, kur tām jābūt. Kad tas ir izdarīts, atkal tieku sēdināta pie kompja. Tagad kārta “Feed Room”. Viss tas pats. Es uztaisu, pārbaudām, printējam un ar karti apbruņojusies eju pa stalli un izlieku, kur viņām jābūt. Kaut kas ir sabojāts (printeris nav tipogrāfijas kvalitātē), kaut kur nepamanīta kļūda, jāiet atpakaļ, jāsaka un jāgaida jauna. Kaut kur nav durvis, bet kamēr esmu galā, tās jau ir ieliktas un varu atkal likt. Vienā mirklī nodomāju, ka kamēr vēl nav zirgi un palīgstrādnieki, varu paskriet. Tā skrienot neveiksmīgi uzskrēju uz gumijas rulli un uzsitu zilumu uz ceļa. Žēl, ka tizlums, pa lidostām blandoties, nenoklīda. Pulkstenis sen jau ir 18:00. Jābeidz bija pirms stundas. Vēl tiek atrasta kļūda – NZL vietā NML. Izlabošot rīt. Man mēģina sarunāt vakariņas. Kaut kā liekas dīvaini, ka pat Event Manager tas nesanāk, bet izdodas sarunāt, ka man brokastu talonu samaina pret pusdienu talonu. Vēl tik no staļļa puišiem dzirdu, ka esmu paraugs citiem. Pasaka man “Paldies!” un dodos mājup. Secība tā pati. Vilciens, BRT, onibuss. Onibusam grūtākā daļa ir izkāpt pareizajā pieturā. Izkpāju par vēlu, bet varu aiziet ar kājām atpakaļ. Paēdu un eju gulēt. Rīt atkal agri jāceļas.

 

Ierašanās un kultūršoks!

Jautrība sākās ar TAP Airlines vēstuli, ka man ir mainīti lidojumi, kas nozīmē 12h nīkt Franfurtes lidostā! Pēc Daiņa palīdzības, nokārtojas pirmā ķēde un viss, kas atliek izlidot dienu vēlāk. Tas nozīmē, ka pirmdien vēl jāierodas darbā šo to nokārtot!

Lidot ar lidmašīnu es nebaidos, bet pēdējie notikumi pasaulē liek satraukties. Bet mani mierināja, ka aviokatastrofas ir viens mirklis. Tas notiek ātri. Labs mierinājums!

Otrdiena, pieceļos un vēl šo to padaru. Vēl piepērku pēdējos sīkumus, vēl 3 reizes nosveru koferi un tad jau vairs tikai ceļa jūtīs. Lidostā nokļūstu labi un atdodu savu koferi, dodos uz savu geitu un tur gaidu. Noskatos kā uz Dublinu lidojošie dodas pa koridorīti uz savu lidmašīnu. Pati meklēju, kur piemest savu dubsi. Nesaprot tos cilvēkus, izsēžās pa trīs krēsliem un neliekas traucēti. Pienāk iesēšanās laiks. Mūs sadzen citā telpā. Ārā lidmašīnu neredzu. Kaut kur būs jāiet? Protams, uz autobusu. Kad tas ir pilns, braucam uz lidmašīnu. Kāpēc viņiem lidmašīna bez maz jau lidostā iebrauc, bet man jāsēžās autobusā, kurš uz lidmašīnu brauc bez maz caur Grobiņu? Tiekami līdz lidmašīnai. Pūš riktīgi, bet pa gaisu neaizpūš!

Tikusi Frankfurtē, uzzinu, ka esam 25 minūtes ātrāk. Ļoti labi, būs laika pameklēt TAP galdiņu, lai izņemtu Boarding Pass. Prieki nav ilgi. Sekojot norādēm uz nākošo geitu, nākas secināt, kaut kas nav lāga. Kāpēc norādes uz A geitiem ved mani ārā? Protams, man ir palikusi pusstunda lidz atver geitu nākošajam reisam uz Lisabonu. Man ir jāpaspēj nomainīt termināli… ar autobusu! Uzzinu ar kuru un lecu iekšā. Nākas vēlreiz iziet drošības kontroli. Tā liekas mūžīga. Jāņem ārā no somas dators un e-grāmata, liekas, ka neko nepaspēšu, manu somu vēl rūpīgāk izpēta. Biju aizmirsusi, ka man ir ūdens somā! Nākas no tā šķirties. Un tad esmu pie pirmā geita man vajag 38. un man ir mazāk par 20 minūtēm! Nu, ko! Ar somu uz pleciem, bez domām par pulsu skrienu, ko kājas nes uz savu geitu! Cik šis spārns ir garš? Pie 20. geita es sāku apraudāt ūdeni, no kura nācās šķirties. Pie 30. geita es sevi mierinu, ka gan jau pagaidīs! Pieskrienu pie sava geita un… uzzinu, ka tas atvērsies tikai pēc 10 minūtēm! Ko? Kā? Es tikko laboju personīgo vienā kilometrā! Es pat negribu zināt, kas būtu, ja pirmā lidmašīna būtu nosēdīsies pēc plāna. Iesēšanās tā pat sākas 15 minūtes vēlāk, bet paceļamies 30 minūtes vēlāk! Cenšos neuztraukties, jo pēc plāna man pēc tam jābūt pusotrai stundai starpā. Baudu skatus un cenšos atslābināties. Nosēžamies Lisabonā. Saprotu, ka pusotra stunda ir maz. Man jāatrod TAP birojs, lai dabūtu Boarding Pass, jo internetā nesanāca check-in. Galdiņu atrodu, bet ir jau cilvēki pirms manis! Liekas, ka viņu problēmas tiek risinātas lēni un nesteidzoties. C’mon! Man uz Rio de Janeiro tūlīt jālido. Bet dabūju savu iesēšanās karti. Duru sava geita virzienā. Atduros pret vārtiem un rindu. Ātri noskaidroju, ka man nav jāstāv ne Eiropas pases rindā, ne citas pases rindā. Varu tikai noskanēt savu pasi un atkal durt tālāk. Tieku pie sava geita un tur atkal rinda. Stājos rindas galā un gaidu savu kārtu. Izrādās pie geita jau bija mans Boarding Pass. Bet iekšā esmu. Lidmašīna ir milzīga. Man jāiet cauri lielai zālei uz savu zāli. Katram vēl ir iedota sega, spilvens un austiņas. Esmu pie loga un man priekšā un blakus ir Austrijas sportisti. Kautrējos pajautāt, kurā sporta veidā. Pacelšanās brīdī skats uz Lisabonu naktī ir dievīgs. Nevaru atraut skatu. Pēc tam man radās jautājums – vai visu ceļu tagad taisos skatīties uz tumšu okeānu? Jau rēķinos, ka šis 10h lidojums būs grūts, jo mugura sāpēja jau rindā uz lidmašīnu. Ekrānā uzlieku LEGO Movie. Drošvien, austriešu sportistam tas negāja kopā ar grāmatu Odissey, kuru biju ielikusi kabatā, ja nu ir vēlme lasīt. Jāatzīst, ka gulēšana nekāda labā nesanāk, jo ik pa laikam iesperu priekšā sēdošās Austrijas sportistes krēslam. Tā es arī visu ceļu nomokos un nevaru saprast vai vispār gulēju. Brīdī, kad ieraudzīju logā Rio de Janeiro pilsētas gaismas, es nespēju aptvert. Esmu Rio! Tik tiešām Rio!

Izkāpju no lidmašīnas un dodos tik tālāk. Pasu kontrole, pārbauda pasi un manu anketu. Ar manu pasi kaut kur aiziet, pēc brīža atgriežas un man pasaka, ka varu doties tālāk. Saņemu koferi un eju tālāk. Jādabū transporta karte. Atrodu BRT galdiņu. Eju klāt sākt sarunu un… tantuks nerunā angliski. C’mon! Lidostā! Blakus kioskā meitene zina angļu valodu un izpalīdz. Stāsta man lietas, kuras neiet kopā ar iepriekš izpētīto. Jā, BRT un onibusiem derēs, bet Santa Cruz un Metro nederēs. Tiem jāpērk atsevišķa karte. Nopērku, lai vismaz līdz dzīvoklim tiktu. Moovit app parāda, ka līdz dzīvoklim 50 minūtes ceļā. Vēl pasēžu lidostā un dodos uz BRT staciju. Tie ir autobusi, kas brauc pa speciālu joslu un iekāpšana tajos notiek tikai speciālās stacijās. Tie ir tik savdabīgi, ka durvis ir autobusam otrā pusē – kreisajā un pats autobuss ir augstāks. Speciālā josla, šiem autobusiem pārsvarā tiek ierīkota pa vidu starp joslām lielām ielām. Daru, kā man teica – sagaidu BRT ar uzrakstu Semi-direto. Kāpju iekšā un kaut kā iekārtojos ar savu koferi. Braucu un jūsmoju par palmām un skaistajiem jaunajiem skatiem. Iebraucam rajonā, kas atgādina favelas. Ievēroju elektrības stabos haosu. Tā braucu un jūsmoju, ka ainavas kontrastē no favelām uz glaunākām mājām. Pēkšņi iekāpj vīrietis un sāk tirgot saldumus. Tas mani biedē un rada bažas. Tad vienā mirklī ievēroju, ka es kavēju. Man 10tos bija jasatiekas ar dzīvokļa saimnieku, un … ir jau gandrīz 10, bet man vēl jātiek līdz Alvorada terminālim un jāpārsēžas uz onibusu. Sazvanu Bruno (mūsu hostu) un pasaku, ka kavēšu. Alvorada es secinu, ka kavēju pamatīgi. Alvorada mēğinu atrast onibusu ar kuru tikt līdz dzīvoklim. Uz lapiņas sarakstījusi onibusu numurus, ar kuriem man jābrauc un līdz kurai pieturai! Tādu lapiņu šoferim, mēğinot noskaidrot vai viņa transportlīdzeklis tur tiešām brauc. Viņš izrauj no rokām manu lapiņu un smejas. Sāk kaut ko murmināt portugāliski. Beigās man palīdz jaunieši, kuri zina angļu valodu. Bet viņi pārcenšas. Man vajag veikalu Extra Barra, bet jaunieši saprot Barra Shoping, kas atrodas viens no otra diezgan tālu, bet uz vienas ielas. Ar viņu palīdzību ieriktējos onibusā. Man ir jāsamaksā ar karti un jāiet cauri vārtiņiem. Pati izeju cauri, bet koferis paliek otrā pusē. Man viņu pārceļ pāri. Onibusos ir vārtiņi, kuri aktivizējas pēc tam, kad esi samaksājis šoferim vai aktivizējis karti pie aparāta gluži kā e-talonu. Rio transporta karte atšķiras no e-talona ar to, ka tiek pirkti nevis konkrētu braucieni, bet tiek uzlikta nauda. Onibusi nav svarīgākie autobusi un brazīliešu braukšanas stils nav nekas baudāms. Jaunieši mani izsēdina stipri par ātru, kavēju riktīgi. Kartē skatos, ka nemaz tik tuvu nav. Sākas panika. Lēcu iekšā nākošajā onibusā ar to pašu numuru. Kartē skatos, kur man jākāpj ārā. Ar onibusiem nav tik vienkārši. Tie neapstājās, kā Rīgā. Tie pašiem ir jāaptur, paceļot roku. Tas var arī neapstāties un aizbraukt tālāk. Ja gribi izkāpt, japarauj striķītis un jācer, ka viņš apstāties, kur vajag. Vienai sievietei neaptur un sākas vārdu apmaiņa portugāliski. Izkāpju, kur vajag un skrienu mājas virzienā un zvanu Bruno, ka esmu uz ielas. Esmu nokavējusi stundu. Bruno nav dusmīgs un parāda dzīvokli. Visu izstāsta un atstāj mani dzīvoklī vienu. Jūtu, ka esmu pārcietusi kultūršoku. Man rīt jāizņem forma, bet kā tur var tikt bez tādām šausmām. Liekas viss tāds haoss. 

Tajā vakarā ātri aizeju gulēt un pat nepaskatos pat ar ko tikt pēc formas. Visa ir par daudz.

Balsošana

Sveiki!

Kā man iet? Brīvprātīgo darbs Rio man pagadījies smags, bet interesants. Katru vakaru pārrodos mājās nogurusi! Kaut ko cenšos ielikt Facebook, bet ne visi mani atbalstītāji ir Facebook. Tāpēc taisu aptauju.

1. Vai vēlaties, ka vienu vakaru saņemos un ik pa laikam uzrakstu mazu rakstiņu?

2. Vai vēlaties garu, garu aprakstu, ko lasīt vakarā dzerot tēju?

3. Vai sākt domāt ko stāstīšu pie tējas tases bilžu vakarā (ne visiem var būt iespēja tur ierasties)?

Gribu dzirdēt Jūsu domas! Uz e-pastiem atbildu, tā kā droši variet rakstīt arī uz to!

Jāšanas sports

Jāšanas sports ir vienīgais olimpiskais sporta veids, kur netiek izdalīts sievietes un vīrieši. Tas ir sporta veids, kur ir jātnieks neatkarīgi no dzimuma un vecuma un zirgs neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Cilvēks ar zirgu jāj jau sen. Pat ir atrasti alu zīmējumi no akmens laikmeta, kas liek domāt, ka cilvēks zirga mugurā ir jau no pašiem saviem pirmsākumiem. Pastāv uzskats, ka cilvēks pārvietojās zirga mugurā jau 3500 gadus pirms mūsu ēras. Tiek uzskatīts, ka zirgi dzīvo uz Zemes jau 50 miljonus gadus un to izcelsme ir meklējama Amerikā no kurienes tie ir izplatījušies pa Eiropu un Āziju. Zirgi ir izmantoti darbam un arī karos, lai ātri pārvietotos.1991.08.0296

Mūsdienu savvaļas zirgi Amerikā ir ievesti un kļuvuši par savvaļas zirgiem jeb mustangiem, izbēgot no nebrīves. Zirgi Amerikā izmira pirms ledus laikmeta.

Jāšana kā sporta veids ir fiksēts jau Senajā Grieķijā kā viena no Olimpisko spēļu disciplīnām. Mūsdienu Olimpiskajās spēlēs jāšanas sports ienāca ar 1912. gadu. Jāšanas sporta paveidi ir daudzi, kas ietver ne tikai jāšanu un lekšanu, bet arī pajūgu vilkšanu, vingrošanu, skriešanos, savaldīšanu utt. Olimpisko spēļu disciplīnas ir trīs – iejāde, konkūrs un trīscīņa. Visās disciplīnās ir individuāla ieskaite un komandu ieskaite. Komandā no vienas valsts tiek iekļauti 3-4 sportisti, kuri ir izpildījuši kvalifikāciju spēlēm. Kvalifikācijai tiek ņemti vērā iepriekšējie starti, FEI (Fédération Equestre Internationale) rangs. Uz Rio 2016 ir kvalifilcējušies sportisti no 43 valstīm.

Olympics Day 11 - Equestrian

 (Photo by Alex Livesey/Getty Images)

Iejāde (Dressage) ir elegants jāšanas sporta veids, kur jātnieks demonstrē savu prasmi vadīt zirgu pēc noteiktas programmas. Jātnieks rāda savas prasmes zirga vadīšanā iešanu, rikšošanu un lēkšiem. Iejādē ir obligātā programma un izvēles jeb Freestyle programma. Tā nav tikai rikšošana pa laukumu, kura izmēri ir 20x60m. Jātniekam jāspēj zirgu vadīt sānis uz atpakaļu, pa diognāli utt. Tiek vērtēts elementu izpildes tīrums. Paralimpiskajās spēles paraolimpiskā jāšanas disciplīna ir vienīgā šo spēļu jāšanas disciplīna. Duetu sniegumu vērtē žūrija 10 baļļu sistēmā. Augstākais vērtējums ir 10 balles.

article-2185460-14717365000005DC-567_634x370

Konkūrs (jumping) ir šķēršļu pārvarēšana zirgu mugurā. Šis sporta veids prasa lielu koncentrēšanos un pareizu aprēķinu, kā arī ciešu saikni ar zirgu un savstarpēju uzticību. Duetam ierobežotā laukumā ir jāpārvar 10-13 dažādu veidu šķēršļi, kuru augstums ir līdz 2m. Maršruta garums ir līdz 600m. Šķēršļi jāpārvar pēc noteiktas secības, ar noteiktu maksimālo laiku. Ja tiek pārtērēts laiks, tiek piešķirti soda punkti. Soda punkti arī tiek piešķirti par katru apgāztu (izjauktu) šķērsli. Var gadīties, ka zirgs atsakās lekt pāri šķērslim, tad tiek dota otra iespēja, bet ja netiek izmantot otra iespēja un zirgs atkārtoti atsakās pārlekt, tiek piešķirta diskvalifikācija.

acd9bd7a531ac0ee9c7137d8b6ff2a6f

Šķēršļi ir visdažādākie – baseini, klasisks šķērslis, olekts, grāvis, krūms utt. Šķēršļi var veidot kombinācijas un vairāku šķēršļu kopums maršrutā var iet kā viens šķērslis. Arī pašu šķēršļu noformējums brīžiem ir īsts mākslas darbs, jo tie noformēti dažādās formas un tēmas. Londonā bija Tower Bridge šķērslis, ir novērota palete, pilis, puķu podi utt. Parasti šķēršļi ir krāsaini – divās vai trijās krāsās. Atzīmes uz bomjiem (kavaletēm) palīdz izšķirt šķēršļa vidu. Parasti sacensības notiek divās fāzēs. Pirmajā fāzē izlec visi dueti, bet otrajā fāzē lec labākie, kam nav neviena soda punkta.

Rosie_thomas_barrys_best_jubilee_leap_burghley_2009

Burghley Horse Trials 2009.

Trīscīņa (Eventing) ir sporta veids, kas ietver sevī konkūru, iejādi un krosu. Šis ir jāšanas sporta triatlons, kas prasa augstāko klasi zirga vadīšanā. Tik atšķirība no klasiskā triatlona ir tāda, ka šis sporta veids duetam ilgst trīs dienas – katru dienu sava disciplīna. Kross ir līdzīgs konkūram, bet atšķirība ir tāda, ka maršruts ir apvidū ar reljefu un dažādiem šķēršļiem, kuri… neizjūk. Tas nozīme, ka, ja zirgs aizķeras, krīt abi. Krosā šķēršļi ir 30 līdz 40 un kopējais maršruta garums ir apmēram 2km. Šajā disciplīnā šķēršļi arī speciāli izstrādāti. Ir pat šķērslis bijis pikaps. Liels koka galds, parasta koka sēta utt. Šķēršļu novietojumu nosaka arī reljefs, jo aiz šķēršļa var būt arī ūdens krātuve vai arī ūdens krātuve var būt šķērslis. Šajā disciplīnā ir ļoti svarīgi izvērtēt spēku sadalījumu. Kritiens nozīmē izstāšanos. Soda punktus veido pārtērētais laiks vai izlaists šķērslis. Uzvarētājs ir tas, kuram ir vismazāk soda punktu. Kross atsevišķi no trīscīņas nenotiek. Tas notiek tikai trīscīņas ietvaros.

Visas starptautiskās sacensības notiek pēc FEI noteikumiem. Sacensību nozīmīgumu parāda zvaigznes, kas ir piešķirtas attiecīgajam notikumam. Vissvarīgākās un vērtīgākās ir pieczvaigžņu sacensības. Šīs zvaigznes norāda arī līmeni, sarežģītību un ilgumu. Piemēram, vienas zvaigznes konkūra maršrutā šķēršļi būs stipri zemāki nekā pieczvaigžņu sacensībās.

Kāpēc ir vērts skatīties jāšanas sporta disciplīnas? Pirmkārt jau šis ir ļoti elegants sporta veids. Iejādē var apbrīnot grāciju un spēju vadīt zirgu. Konkūrā var apskatīt šķēršļus, kuri ir mākslas darbi. Var novērtēt savstarpējo uzticību un sadarbību, kas ir ļoti svarīga augstam rezultātam. Trīscīņā ātrums un jau pieminētā savstarpējā sadarbība.

2012 London Olympic Games

Eric Lamaze and Derly Chin de Muze

Man negribētos piekrist, ka šie sporta veidi ir garlaicīgi, jo viņi visi prasa no sportista augstu koncentrēšanos un precizitāti. Kļūdas šajā sporta veidā var maksāt ne tikai ar medaļu, bet arī ar dzīvību un veselību. Ir ļoti svarīga savstarpējā cieņa un uzticība, ko šis sporta veids apvieno un Olimpiādē parāda augstākajā līmenī.

Visas jāšanas disciplīnas(arī modernās pieccīņas jāšanas etaps) notiks Rio de Janeiro Deodoro reģionā no 6 līdz 18 augustam. Katra disciplīna ilgs 3 dienas.

Skrējējiem, gan jau ir aktuāls jautājums vai zirgiem ir klasisks tralis apvidū. Tāds ir. Tas nav Olimpiskais sporta veids, bet ir izturības skrējiens jeb Endurance. Šis spota veids aizsākās ASV. Distances ir visdažādākās. Var būt samērā īsas, apmēram 20 km, un varbūt kārtīgas piecu dienu sacensības, kur jāpārvar pat 500km. Šis sporta veids, kā jau izturības sporta veids, prasa ieklausīšanos savā un zirga organismā, jo zirga savainošana vai nodzīšana var beigties ja ne ar soda punktiem, tad ar diskvalifikāciju noteikti. Šādās sacensībās ir kontrolpunkti, kur veterinār ārsts veic pārbaudi. Tad vai nu tiek atļauts turpināt vai tiek piešķirti soda punkti, vai… noņemts no trases.  Šādas pārbaudes lielajos maršrutos ir ik pēc 40 km, bet mazākām vienmērīgi sadalīts pa visu trasi pēc ieskatiem. Arī šajā veidā sacensību nozīmīgumu nosaka zvaigznes. Endurance notiek arī Pasaules čempionāti. Šo sporta veidu es gribētu izmēģināt. Latvijā sacensības Endurance notiek. Distances nav lielas parasti ~40-50km ir garākā distance.

Bez Olimpiskajām spēlēm, jāšanas sporta piekritējiem ir vēl viens liels notikumus. Starp olimpiskajiem gadiem, ik pēc četriem gadiem notiek FEI World Equestrian Games, kur notiek sacensības, iejādē, konkūrā, trīscīņā, voltazēšanā, pajūgu braukšanā un zirgu bumbā (tas nav polo). Šīs spēles ir ļoti svarīgas kvalifikācijai Olimpiskajām spēlēm un uz šīm spēlēm sabrauc Pasaules labākie jātnieki. 2018. gada Pasaules Jāšanas sporta spēles notiks Bromontā un Kvebekā, Kanādā.

Visu gadu notiek arī lielākas un mazākas sacensības visās pasaules malās – Kentukī, Badmintonā. Šie starti jātniekiem dod punktus, kas krājas un veidojas starptautisks FEI reitings, kas, tāpat kā tenisistu ATP rangs, parāda pasaules labākos jātniekus.

Tātad, ja TV meklējat, ko skatīties un nejauši uzslēdzat jāšanas sportu, ir vērts skatīties.

Es, protams, neuzskaitīju visus jāšanas sporta veidus, jo viņu ir daudz.

Rio atskaite #15

Sveiki!

Pēdējā nedēļa rit Latvijā! Jo tuvāk nāk izlidošana, jo vairāk uztraucos. Naktīs miegu tas ietekmē un iekšēji ir satraukums, gan no bailēm, gan no sajūsmas. Zinu, ka esmu stipra meitene un es visu varu. Rio ir liela pilsēta, bet, ja jau liepājniece Rīgā uzsākot studijas visu atrada, tad varēs arī Rio.

Kas ir labs noticis. Esmu rezervējusi sev uniformas izņemšanas datumu – 20. jūliju. Apmācībām esmu pieteikusies 23. jūlijā. Ar apmācībām man būs interesanti. Man atnāca ziņa, ka viņas būs portugāliski. Portugāļu valodā vēl nav pat pārkāpts pāri “Beginner” līmenim, tāpēc jautāju vai angliski nebūs. Atbildēja, ka apmācības būs portugāliski un man angliski tulkos. Lai gan vietējie norādīja, ka mums tak tika pieteikts mācīties portugāļu valodu. Man kā ne-valodu cilvēkam pusgads ir stipri, stipri par maz valodas apguvei. Kur nu vēl specifisko terminoloģiju.

Un vēl man ir grafikā noņemta viena darba diena. Sāku kā līdz šim 24.jūlijā, bet beidzu nevis 23. augustā, kā pirms tam, bet 22. augustā. Kāpēc tā nezinu. Man ir aizdomas, ka būšu piesaistīta kādai konkrētai delegācijai un mani darba laiki ir atkarīgi no delegācijas uzturēšanās laika. Dzīvos redzēs! Ceru, ka kāda foršā delegācija.

Protams, no uztraukumiem man rodas daudz, daudz jēdzīgu un bezjēdzīgu jautājumu. Sākot ar “vai to var ienest lidmašīnā” un beidzot ar “kas notiks, ja…”. Piedodiet, kam man nākas ar to krist uz nerviem. Katru dienu nelidoju un katru dienu ekvatoru nešķērsoju. Tagad baudu pēdējās dienas Latvijā un pārdomāju, ko ņemt līdzi, jo 20 kg var izrādīties tomēr par maz, neskatoties uz to, ka man saka, ka tas ir daudz. Un soma jāsakrāmē, tā lai atpakaļ ceļā ir vieta formai un suvenīriem.